Nevaru ciest, kad manas mājas vecākais, kas ir vecs sagrabējis vecis, dauzās pie durvīm kā negudrs. It kā man tas dzīvoklis būtu ar n-tajiem stāviem ujn es tarstos pašā augstākajā un nedzirdētu to dauzījienu, bet nē. Sit kamēr apnīk vai arī dalec, ka neviens neatvērs. Un es viņu ignorēju. Lai viņš iet ieskrieties, nevēršu vaļā. Jo, ja jau viņš ignorē paša izlīmētās lapas par to, ka smēķēt kāpņu telpās nedrīkt, bet pats staigā ar nopīpētām plaušām velkot kaut kādu riebīgi smirdīgu smēķi un ignorējot arī manus aizrādījumus, ka man pat dzīvoklis smird, kā viņš noiet gar durvīm. Fuj, tādus pretīgus večus es ignorēju, lai ko viņš arī man gribētu teikt, jo tāpat neko labu neteiks.