latviešu daiļrade
es te vēl nesen pabiju tusiņā, kur pie galda tikai pieminēta freimaņa aiziešana (meičas bija pa taisno no koncerta un pārrunāja cik tur viss aizkustinošs. cik dziļi dziesmu teksti tomēr arī laurim reinikam. nē, es nezaimoju tagad), bet tad, ka viņas pilnā nopietnībā sāka apspriest, ka uz eirovīziju vajdzēj laurim reinikam ar banjo lauru braukt un ka vispār jau tas marats (sīkais pidriķis ar briesmīgo balsi) tiem musiq piešķir riktīgo ''odziņu'' ar savu repošanu, man bija ārkārtīgi grūti noturēt savu indīgo žulti sevī. smīniņu neizdevās noslēpt un tomēr izspruka kaut kas tāds, ka tā ir pilnīga huiņa.

vakars turpinājās bārā ''just'', kurā es pusskaidra mēgināju savākties, sēžot pie bāra un skaidrojot, ka es nedzeru svešus kokteiļus, man nav vārda un es nedejoju. principa pēc. traki, ka it kā tev ir draudzenes, bet ar viņām iet njikuda, jo es neesmu tomēr gatava tai kojotu publikai.

man patīk ar riteņiem visu nakti braukāties pa siltām rīgas ielā, ziedoņdārzā šūpolēs dzert sangriju ar draugiem no pudeles kakliņa, lēkāt pa batutiem vērmaņdārzā, sist odus un no rīta ap pieciem aizbraukt ar velo padejot uz pienu, kad visi tur jau aiztinušies.