02 July 2010 @ 11:38 pm
 
tas nekādā veidā nav saistīts ar mīlestības pārpalikumu- mīlu daudz un dikti. īpaši klusu mīlu cilvēcīgus cilvēkus (vismaz pāris gab.) un svešus cilvēkus, vakarus, valsti, dabu, pantiņus un priecājos, ka varu to savas sirsniņas kūku sadalīt n-tajos gabaliņos un katrs viens mazāks nepaliek. bet tas rituālo darbību pārpalikums. karos vienkārši augšā. pagatavot vakariņas, skatīties filmu, kad klēpī ielikta bužināma galva, sakārtot segu. kārtīgi klausīties un uzdot papildjautājumus. paprasīt kā gāja. es to darīju pilnīgi ar izbaudāma pienākumu sajūtu un ļoti atbildīgi nopietnu sejas izteiksmi. vairs nav kauns teikt, ka, liekas, ka manī ir kāds gēns, kas liek kalpot vīrietim. un sāku ticēt tam, ka zem hipnozes prasīta uzburt ideālas mīlošas attiecības un pastāstīt, ko es tagad redzu, esmu atbildējusi, ka masēju vīrieša kājas un viņš stipri smaida man pretī. tā aina neatbilst pašpietiekamībai ar kādu es dzīvojos, kur nu savas dzīves sargāšanu un to, ka man ilgi bija jāmācās guļot ar kādu vienā gultā nepīkstēt, ka viņam ir cita enerģija un kaut no otras istabas jūtu, ka viņš traucē manus ritmus bet, ja velk kopā un secina, tad pagaidām tā ir vienīgā taisnība. un es būšu pārlaimīga tikai tad, kad beigšu ar to kauties un dzīvošu iekš tās.

a varbūt tas vienkārši ir drausmīgs nopaijājienu pārpalikums organismā. vienalga. kaut nu tas domas tik nebūtu mana apzinātā celibāta pirmā grūtuma pārvarēšanas sekas, kas sašķīdīs, ja ne ātrāk, tad pret septīto noteikti.