|
|
|
Augusts 16., 2006
08:30
Vakar zvans no Viņas telefona skanēja reizē ar durvju zvanu, dimdinot 'kas noticis?' un ejot atvērt durvis, iereduzīju, ka Viņa jau stāv uz mana sliekšņa. Savus sartanos matus uzbužinājusi un uzlikusi saulesbrilles.
Kamēr vārīju ūdeni tējai, Viņa ērti bija iekārtojusies uz manas gultas malas, novilkusi skaistās kurpes un cīnījās par iespēju pie manis uzsmēķēt. Izgājām ārā, iekārtojāmies uz segas zālē un runājām.
Šodien Viņa gribēja runāt par ticību un neticēšanu, uzticēšanos un uzticību, uzticamību un spēju uzticēties. Visai krāsaina un raiba saruna, kuras laikā viņa smēķēja vienu cigareti pēc otras, es lēnām dzēru jau trešo tēju un runājām. Es klausījos, paklusēju un nedroši teicu, ko par visu šo farsu domāju. Sevis žēlošana, skumjas un dusmas vienā brīdī spēj pārvērsties par sevis pazemošanu. bet es zinu, ka tāda Viņa ir tikai šeit, neviens cits neredz saraudātās acis, nedzird apslāpētas asaras un šo sarunu.
Un Viņa jau atkal sāka šņukstēt, beidzot noņēma savas brilles un apkampa mani. Es paliku bez elpas, asarām nošlakstīta un izmisusi.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
