| |
[11. Maijs 2009|12:02] |
|
Kārtējā brīvdienu brīvība ir izgaisusi un atkal pie beņķa mani spiež darāmo darbu kalns. Domāju cik tas ir sasodīti nepareizi, ka tā brīvdienu izlaidība ir sūri un grūti jānopelna ziedojot tik daudz no sava dzīves laika. Bet lai nu tas paliek, jo tā jau kārtējā dilemma ar kuru tikai atliek samierināties. Darba dienās ražoju papīru kalnus un jūtos saspiesta, nelaimīga, bet brīvdienās lēkāju apkārt svinot savu mazo dzīvīti un ēdot mīlestības augļus. Un šūpojot kājas parkā, kļavu un kastaņu smaržas ieskauta, un rakājoties par zemi meģinot izaudzēt mazus zaļus draudziņus, un gatavojot ikrīta omletes, redīsu salātus un biezpienu ar lociņiem. |
|
|
