doodle poodle
Interesanta tā sakarība starp angļu "prophet" un "profit". Protams, angļiem tur darīšanas maz. Grieķu un romiešu cīņa. Grieķi runā uz priekšu, romieši - dara uz priekšu. Tā nu mēs dzīvojam - vieni iecer un apraksta, otri izdara un nopelna. Bet interesantais ir tas nodevības moments, kura uzsvēršanai neskaitāmas reizes lietota šo vārdu līdzība. Skaitās slikti runāt par nākotni ar mērķi nopelnīt (Godmanis: The profit of doom) vai arī melot par nākotni ar tādu pašu mērķi ("LDS: A non-prophet organization").
Nākotnes paredzēšanai nebūtu ne vainas, bet tā tāda bīstama padarīšana, jo zināšanas ir spēks, bet spēku grib visi, līdz ar ko pareģošana kļūst par morālu tēmu. Līdzīgi seksam. Visi grib seksu, un to piesolīt vai ar to draudēt (piem., ar tā atņemšanu - vai ar izvarošanu) ir potenciāli amorāli: tiek apieta cilvēka spriestspēja, izvēles tiesības. Un tā, ja nu kāds pēkšņi spēj paredzēt nākotni, nedodot šādu paredzēšanas iespēju citiem (kā to dara zinātne: piemēram, meteoroloģija), cilvēki tiek nostādīti neērtā situācijā, kurā nav iespējama pašnoteikšanās informācijas telpā - paliek tikai bināra opcija: ticēt vai neticēt. Un, ja tur tiek iemaisīta nauda, baigi traki. Kā loterija. Kā azartspēlīgā banku sistēma. Kā viltus piesātinātas partnerattiecības. Kā savtīga bērnu audzināšana. Tu priekšlasi tādu nākotni, kas nestu tev lielāko labumu tagad. Un tā veido nākotni, kurā, ļoti iespējams, nāksies piedzīvot lielu ļaunumu.
Nošķirot prophetes no proficere, problēma zūd. Nesavtīgi aprakstīt nākotni vai tagadniski (horizontālā informācijas telpā) pelnīt ir sociāli droši un nevainīgi. Zinātne un bizness. Bet tad ir tā starptelpa: krāpniecība, azarstpēles, reliģijas, pavedināšana, terorisms utt. Un kā lai tik uzkrītošu eksistences un redzējuma progresa nepārklāšanos nepamana? Bet nepamana arī - un tad reizēm valoda atgādina par to, ka liela daļa ikdienas ir "propheteering".