body and soul.

nezinu, vai varēja būt vēl labāk, skaistāk, maigāk
vissas dienas raušanās pa virtuvi vainagojās ar vakariņām pustumsā un vīnu
deserts, manas gandžas tējas
filmu tā arī nenoskatījāmies, bet...
nu nezinu, es tikko esmu izvadījusi viņu pa durvīm un tāda mulsinoša sajūta
esi laimīgs nevis uz mirkli, bet stundām, pat miegā, galvenais, lai ir blakus
tas bija lieliskākais 5dienas vakars, kāds varēja būt. es atbildēju uz viņa simtiem telefona zvanu, kuros ik nedēļu draugi mēģina viņu dabūt rokā un čivināju - prostite, no na etot vecher on tolko moj )
esmu palikusi ar kaķiem, dzeru vīnu un smaidu pa visu seju ))



bet tad nu es arī uzrakstīšu par savu nakts sapni.
es biju laukos, savas vecmammas kūtī. pēc manis nāca kādi rēgi kapucēs, ar maskām. vecmamma skrēja taisīt ciet vienas durvis, bet viņi ienāca pa otrām. es skrēju virtu kūtī, slēpos stūrī, taisīju ar roku ciet muti, lai neelpotu. tad viņi nāca pa otrām durvīm, es līdu aizgaldā [kur aitas laikam guļ, bet tur viss vismaz bija tīrs, smaržīgs un ar biezu siena kārtu noklāts]. atceros, ka mēģināju iekārpīties tajā sienā, bet tēli kapucēs jau bija klāt. es sapratu, ka miršu un sāku NENORMĀLI histēriski raudāt, vnk pēdējā panikā, jo man galvā bija tikai viena doma, kas visu laiku tur tinās, tinās, tinās... tajā brīdī noskanēja Dimas ikdienas modinātājpulkstenis, es pamodos, nepateikdama to, ko gribēju kliegt - es nepaspēju šajā dzīvē neko izdarīt. man nav ne jausmas, ko es ar to domāju. ka ir kas tāds, kas man jāpaveic? vai man vnk bija žēl laika, ko neizbaudīšu? es nezinu...
pēc tam Dima teica, ka es pusmiegā norūcu - Tu man neļāvi nomirt...

noskaņojumu man tas nesabojāja, bet ir, par ko aizdomāties. gaidu, kad mājās atnāks māte, lai varu pastāstīt, viņa vienmēr kaut ko izskaidro