| Garlaicīgs veselības stāvokļa apraksts |
[Oct. 14th, 2012|05:36 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | šaubīgs | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Bessie Smith | ] |
Visu nakti mocījos ar bezmiegu un ausu sāpēm. Protams, mājās nebija ne miegazāļu, ne pretsāpju līdzekļu. Saprotot, ka mēģināt laisties miegā kopā ar blakusgulētāju ir tikpat bezcerīgi kā mēģināt iemigt, apskāvušai pneimatisko urbi, pārvācos atpakaļ drošajā vecmeitībā ar kaķiem un sulas paku uz neērtā dīvāniņa pie televizora, kur izgulētas ne vienas vien paģiras, izmežģīta potīte un smadzeņu satricinājums. Noskatījos TCM vienu daudzmaz jēdzīgu filmu ar Klārku Geiblu un Džīnu Hārlovu, kā arī Sweet Bird of Youth, ko jau biju redzējusi, bet uz Polu Ņūmenu vienmēr var paskatīties. Viss pamazām sāka dubultoties acu priekšā. Kad bija jau gaišs, beidzot iekritu kārtējos murgos, klepojot ārā izsmēķētās paciņas dvašu.
Murgi visu nedēļu starp pārdozētām miegazālēm, izlaktām vīna pudelēm un citām vieglprātībām atkārtojas vieni un tie paši, ļoti bunjueliski - esmu dzerstiņā ar veselu armiju pārsvarā svešu cilvēku, un neviens nevar aiziet, lai cik kuram būtu mājās izsalkušu bērnu un neuzrakstītu zinātnisko darbu. Tas viss līdz riebumam atkārtojas sīkās, garlaicības pilnās detaļās, piemēram, klēpī ielec kaķis, pārvēršas par čemodānu un sāk dziedāt.
Bezmiegā laikam visbriesmīgākais ir atšķirtības sajūta no visas aizmigušās pasaules. Tad saprotu, kā jūtas kaķi, kad tie no rīta mēdz lēkāt man pār seju, gaidot, līdz atvēršu acis, lai paskatītos ar tādu "tuvēldzīva?" sejas izteiksmi.
Sākšu kārtējo bezcerīgo pretalkoholisma kampaņu savā dzīvē (no sērijas "nekas nav vieglāk, esmu to darījusi simtiem reižu"), dzeršu godīgi visas tabletītes, kuru saraksts jau garāks kā Īanam Kērtisam, mēģināšu kaut kā izvilkt vēl vienu rudeni.
|
|
|
