| |
[May. 28th, 2004|10:12 am] |
Atradu domraxtu, ko raxtiiju kaadaa 10.klasee
Pagrabu lidmašīnas.
Pilns pagrabs ar lidmašīnām. Tas ir liels pagrabs. Kāds cilvēks, ar sarkanām ūsām un melnā pidžamā ar baltām pumpiņām, palīdis vienai no tām apakšā. Ko viņš tur dara? Viņš skatās tām zarnās un mēģina izprast, kāpēc tās dzīvo pagrabā un nevis lidostā. Tā tas viss sākās.
Tas notika tālajā senatnē, kad sirmiem cilvēkiem arī dzima bērni. Bet šoreiz nepiedzima. Vien sirmais kosmonauts ar mēness iezi kabatā staigāja pa ciemu, bļaudams nežēlīgi aizsmakušā balsī: „Dodiet virvi, eju kārties!” Un tad viņam pieskrēja mazais bez matiem un pagrūda viņu. Atrazdamies dubļainajā peļķē, depresīvais kosmonauts skatījās uz mazo neizprotošām acīm. Kāpēc viņš tā darīja? Un tad viņam radās šī ģeniālā ideja radīt lidmašīnas, jo tad mazinātos iespēja iegāzties peļķē par kādiem piecdesmit procentiem vismaz. Sākumā tās bija tikai lidmašīnas bez satura un zarnām. Bet tām vēl nebija lemts pacelties gaisā.
Pagrabs bija pilns ar žurkām un mazām pelītēm arī. Viņas skraidīja un pīkstēja, un traucēja cilvēkam strādāt. Ja viņš būtu sieviete, viņš sen jau stāvētu uz galda un mežonīgi bļautu, bet pagrabā nebija neviena galda, un sieviete viņš arī nebija.
Tā nu sirmais kosmonauts vairs nedomāja par nāvi, bet sāka krāmēties ap lidmašīnām, kuras, kuras grabēja, jo bija pagraba lidmašīnas. Lai savāktu nepieciešamās detaļas, viņš pārdeva savu sievu un bija laimīgs, ka tika no viņas vaļā, jo viņa bija īsta ragana. Bet slotu viņš tai neatdeva, un tāpēc viņai un jaunajam saimniekam nācās iet kājām, jo sirmais vīriņš nebija uztaisījis savas pagraba lidmašīnas un, ja arī būtu, tad neizīrētu vecajai raganai un viņas velnam. Bet tā nu sanāca, ka viņš bija māņticīgs, tāpēc iedeva šiem katram pa spieķītim, lai labāka iešana, jo ticējums vēsta – bez spieķa nu nekādi nevar.
Nu jau viņam bija labi daudz visādu nevajadzīgu, bet pēc viņa domām vajadzīgu lietu, un viņš kā jau īsts kosmonauts sāka gudrot, kā uztaisīt tās savas grabošās lidmašīnas. Bet šajā brīdī viņu iztraucēja kāds jauneklis ar saviem muļķīgajiem jautājumiem: „Zeme ir apaļa, vai arī tu tikai tā domā, ka zeme ir apaļa?” Kosmonauts, kā jau liels fanātiķis, atbildēja pavisam nopietni: „Es biju tur, augšā, un redzēju, un domāju, ka redze man ir diezgan laba un brilles nevajag.” Tā arī jauneklis nesaprata, ko sirmais vecis redzējis.
Cilvēks ar sarkanajām ūsiņām ieskatījās pulkstenī. Bija tieši pusnakts. Viņš atradās pagrabā, un lidmašīnas grabēja, bet viņš nebija piedzēries.
Viņš nebija stāvoklī, viņš tikai mēģināja radīt kaut ko jaunu. Viņš jau bija gandrīz pabeidzis savu garadarbu, atlika vien piemontēt spārniņus.
Ja viņš nebūtu nolēmis taisīt pagrabu lidmašīnas un ja viņš nebūtu sirms un kosmonauts, un, ja viņš būtu pakāries, tad jūs nekad neuzzinātu par tādām pagrabu lidmašīnām.
Spārniņus viņš veidoja no sapņiem, nevēlēdamies sagraut īstenību. Bet īstenība mums reiz ir rādījusies sapņos vai arī murgos un sapņi ir īstenības fantāzijas augļi. |
|
|
