AERODROMS

pēc vakarnakts vīna un šampanieša kokteiļiem, šovakar sajutos īpaši inteliģenta sēžot Nacionālā teātra rīgas domes deputātu ložā. nu tā - nedaudz kultūras 6dienas vakaram. parastie mirstīgie zālē droši vien mani un māsu noturēja par Šlesera šofera dēla šofera meitām vai kaut ko tamlīdzīgu. izrādes beigās skatītājiem sameta visādus smukus zaļumus un es tiku pie ozollapu vainaga, hell yeah.
tad vienā man brīdī man piezvanīja kaut kāds cilvēks, kura balsi es dzirdēju pirmoreiz mūžā, vārdu un uzvārdu neatpazinu, bet viņš manējo, protams, zināja. 10 minūšu sarunas laikā (kurā es visu laiku atkārtoju kaut ko tamlīdzīgu kā ''kāpēc tu mani pazīsti'' un ''man nav ne jausmas ar ko es sarunājos'') mani centās uzaicināt uz kaut kādu mistisku ballīti Imantā. viņam nesanāca, jo man nekādi neizdevās atcerēties. ja godīgi, es pat necentos.
btw mani nosauca par dāmu. rimčikā, pus11 vakarā, kad ar augstpapēžu kurpēm, svārkiem un ozollapu vainagu rokā klīdu gar piena produktiem, meklējot lētāko jogurtu. izrādās tomēr sanāk arī izskatīties nāvīgi inteliģentai un ģeniāli apburošai, nevis ''ejam uz rocabilly piedzerties''. paldies, ka barojat manu pašapziņu.
tam visam pa vidu ir vēl kaut kas ko gribu, bet nekādi nevaru saņemties. ne jau tāpēc, ka grūti, bet vienkārši kaut kā pavisam jocīgi. jocīgi un neierasti. bet, kad viņa man to pajautāja, jo ir maza, nedaudz naiva un viņai viss ir vienkārši, kad viņa man to pajautāja, es atbildēju gan. un es teicu jā.
viss kā kinofilmā un pat vēl jo daudz skaistāk.