Režisors stāsta par savu dzimto pilsēto, tās mītiem, urbānajām leģendām, vēsturi un sevi. Tāds Borhesisks gājiens - viņš rada simulakru, restaurē savu jaunību - savu bērnības māju pārveido par kinopaviljonu, uzaicina jaunus aktierus spēlēt viņa brāļus un māsu un savu māti spēlēt savu māti. Sākumā mazliet kaitina filmas subjektīvisms, bet tad nāk atausma par to cik daudz tajā visā ir joku un ironijas un tajā brīdī kļūst patīkami skatīties. Pseido-kvazi - nezinu kaada dokumentālā filma ar sākumā ļoti konkrēti uzstādītu mērķi - tikt prom no Vinipegas, no tās rēgiem un no atkarības. Bet prom tikt nevar.

Medins, protams, stilizē mēmo kino. Šī cilvēka daiļrade ir tas, ko es saprotu ar vārdu postmodernisms.