lmr

20:59: viss ir labi, bet kāpēc es neesmu priecīgs.

trijos naktī pabeidzu krāsot sarkanas redzamās muskuļu daļas, aizgāju gulēt neizvilktā dīvānā, cēlos piecos, savilku līnijas nosaukumiem, sāku rakstīt. tas šķiet tā vienkārši - atlicis vien sarakstīt muskuļu nosaukumus, viss jau izdarīts, bet nē, tas prasa sasodīti ilgu laiku. sapratu, ka nepaspēšu pabeigt zīmēšanas mājasdarbu, ieskrēju dušā un, brokastis nepaēdis, skrēju uz autobusu. skolā ierados 20 minūtes pirms skates sākuma, pielipināju darbus pie sienas un mūsu telpā turpināju rakstīt nosaukumus līdz ieradās drīzulis un es pabeidzis skrēju zīmējumus likt pie sienas. zīmēšanā ielika 10, anatomijā 9. un tas ir lieliski. pēc tam ar hiacinti skrēju uz kultūras ministrijas apbalvošanu par otro vietu kaut kādā francijas konkursā pagājušajā gadā. ierados, tur visi uzvalkos, man mugurā cigarešu dūmiem sasmacis vienīgais krekls ar tādiem kā maziem fizāļiem (trešdien centos nopirkt jaunu, bet tā vietā nopirku dzejoļu grāmatu), neatceros, kad pēdējo reizi to būtu mazgājis, pārāk īsās piedurknes uzlocītas līdz elkoņiem, augšējā podziņa atpogāta, jo spiež kaklu, vismaz skolā, ēdot biešu zupu, aizvilku ciet jaku, lai neapšļakstītu sevi vēl ar sarkaniem punktiem. iespiedu hiacinti skolotājas rokā un divarpus stundas skatījos priekšnesumus, kas notika ik pēc kādu piecu apbalvošanas. nu, tur smalkas balerīnas padejoja sarkanos tutū, pēc tam saņēma pateicības rakstus, viņu kustības šķita pilnīgi nedabiskas un krita man uz nerviem, kaut kādas saraustītas lelles, nekā plūstoša. mazi muzicējoši bērni gan ir skaisti. viens piegāja pie flīģeļa, paklanījās, nosēdās, piecēlās un minūti tāds pa pusei saliecies, deguns gandrīz sitās taustiņos, ripināja kaut kādus sola ripulīšus, lai noregulētu tā augstumu. un tad tāds mazs cukurgailītis sita visus drūmos taustiņus. vai mazs vijolnieks izpilda ko no paganīnī, astri atdalījās no viņa lociņa, viņa mamma pārāk īsā kleitiņā ar redzamu krūšu svītriņu aiztipidipināja viņu apsveikt. spiedu roku un fotografējos ar kultūras ministri. pēc tam ēdām kūku, kas bija maigāka par mākoņiem.

pēc tam bija kursa tusiņš, galu galā paliku viens, sarāvies dīvānā un nesaprotot, ko lai tagad dara. banāli jau teikt, ka neviens mani nesaprot, bet nu es nesaprotu pats sevi.

un vēl man šķiet, ka visiem riebjas reālisms, un es to praktizēju, jo es mīlu realitāti un man šķiet, ka nekā ģeniālāka par to nav, un gleznošana man palīdz to izprast, es to daru savtīgu mērķu vadīts, tā man palīdz novērtēt un priecāties par realitāti vēl vairāk, jo es nevaru un nespēšu savā prātā izdomāt neko lielāku par jau notiekošo, kas ir tapis bezgalīgi ilgāk par to, cik es vispār savā cilvēka mūžā dzīvošu vai spēšu apgūt. no manis tur ir tikai patīkamā ieraudzīšana (vai nosapņošana), ko gleznot, un tad mokas mijas ar azartu. un vai tā vispār ir māksla.

es jūtos kā error un mazliet gribas raudāt.

kaķis no galda cigarešu paciņas un šķiltavas met savā kaku kastē un uzliek man uz kājas ķepu, kad pīpēju. laikam jūt, ka plaušas dirsā.