10:26 - banālas atmiņas -2
***
Kaimiņtante. Vispār jau viņai tāpat kā visiem cilvēkiem bija vārds un uzvārds, bet man viņa bija un ir Kaimiņtante. Tas tik organiski saskan ar viņas veidolu manās atmiņās, ka pieaugušā cilvēka nopietnībā, gribot atcerēties viņas pasē rakstīto vārdu, man pat nedaudz jāpiepūlas.
Viņa bija īpaša. Vēl viens cilvēks no manas bērnības, kurai vienmēr bija priekš manis laiks un kura mani uzskatīja par tādu pašu vērā ņemamu radījumu kā tos, kas bija vismaz pusmetru garāki un/vai gudrāki par mani.
Viņa bija īpaša, jo viņai istabas stūrī stāvējā manta, kādas nebija nevienā citā man zināmā mājā vai dzīvoklī. Stelles. Tā nebija nekāda butaforija vai skaistuma priekšmets. Katru dienu Kaimiņtante ierausās stellēs un auda segas, spilvendrānas, aizkarus. Bet es sēdēju viņas gultā, šķirstīju foto albumus un grāmatas, šūpoju kājas un klausījos abām ausīm. Stāstu bija tik daudz, un dažādi tie bija.
Dažreiz man liekas, ka viņa manā galvā veidojusi kultūras slāni, kas kalpo par lietu mērauklu visu manu turpmāko dzīvi. Man mazam bērnam tika stāstīti stāsti par viņas bērnību un jaunību, no viņas es uzzināju leģendu par Turaidas Maiju, neskaitāmu literatūras klasiķu darbu saturu, slavenu mākslinieku gleznās atainotos stāstus, dzirdēju latviešu un ārzemju personību vārdus, par kuriem saprotams pirms tam neko nebiju zinājusi,.
Kad mana mamma nedaudz satraukta Kaimiņtantei jautāju, vai es viņai netraucēju, manām ausīm tik patīkami skanēja vārdi: ’’Lai jau. Man tā īsāks laiks’’
Bija vēl īpašas dienas, kad viņa saplūca dārzā kaudzi puķu, izstūma no šķūnīša savu divriteni, bet es skrēju mammai jautāt, vai drīkstu braukt līdzi. Tad mēs abas braucām uz kapiņiem pie Kaimiņtantes vīra un dēla. No pieaugušajiem biju pa ausu galam dzirdējusi, ka abi viņas dzīves svarīgie cilvēki aizgājuši viens pēc otra un to, ka Kaimiņtante tad kļuvusi savāda un pat samaņu zaudējusi. Man tas izklausījās tik biedējoši un dīvaini. Tā, ka par to nedrīkst ne jautāt, ne runāt. Tās bija manas slepenās noklausītās zināšanas, par kurām es viņai ne reizi neieminējos, bet uz kapiņiem mēs braucām kopā. Gājām uz aku pēc ūdens, un kamēr viņa salika puķes un nogrāba sabirušās lapas un zariņus, es staigāju pa taciņām un aplūkoju pieminekļus.