par spīti tam visam ārprātām, kas notikās vakar, šodien spīd saule, plivina manu košo sarkanumu (kas man uz galvas) un liek mukt prom! es jau arī aizmuktu, tikai Valmieras bibliotēka mani sauc vēl diktāk. neesmu dumš un laikam pamazām saķu sevi atkost. ja sistemātiski neko nedaru, nekas arī nenotiks. tikai tad, kad tās sestdienas pienāk, pienāk arī sajūta, ka esmu pelnījusi miegu, mīļumu, mieru un vēl visko citu, kas arī var nesākties ar burtu "m". un tad kad esmu te Valmierā, man liekas, ka es varētu pārtikt no tām sajūtām, no tiem cilvēku smaidiem, no tām atmiņām, kas te bijis. bet tad.. nunē. es vēl divus gadus te sabūšu, no septembra skaitot. un tie divi gadi būs vēl košāki un vēl foršāki. es zinu.

un šodien tomēr nav tā, ka varu pa galdu lēkāt, jo veselība mazliet vēl neļauj. ar mani šodien vēl saudzīgi.