O, atcerējos! Deviņdesmito beigās bija Radio SWH tāds raidījums Mūzikas Boss. Ideja tāda, ka internetā aizpildi anketu ar pleilisti vienai stundai. Katru nedēļu no aizpildītajām anketām izlozes kārtībā tika izvēlēta viena, un tad nu laimīgais tika pie "mūzikas bosa" goda - veselu stundu pa radio spēlē viņa izvēlētās dziesmas, starp kurām notiek telefoniskas pļāpas ar raidījuma vadītāju. Ā, un beigās Tu vēl dabū to savu pleilisti IERAKSTĪTU KOMPAKTDISKĀ!

Es biju desmitajā klasē laikam. Nu, un vienā lietišķās informātikas stundā aiz garlaicības (MS Excel, žāvžāv) aizpildīju to anketu. Lietišķā laikam bija ceturtdienās, īsti neatceros, bet nu - kur bijis, kur ne - nākamajā dienā zvana Kaupers un saka, ka es esot mūzikas boss. (Kāds laiks pagāja, kamēr sapratu, par ko viņš runā, un ka kāds vienkārši neākstās pa telefonu). Nu, O.k., pateica, cikos raidījums, un ka man tajā dienā tikos un tikos jāsēž mājās pie telefona. Nu super vienkārši!

Es toreiz klausījos tādu mūziku, nu, tipa no Maika Oldfīlda (The Bell) un Enigmas (Return to Innocence) līdz Vangelim (Conquest of Paradise) un Deep Forest (Sweet Lullaby). Vēl bija Midge Ure dziesma Breathe un Stinga When We Dance. Vairāk neatceros. Un labi vien, ka tā, hehe...

Nu labi, kad visi prieki garām, bija jābrauc uz radio pēc balvas (kompaktdiska). Izstudēju karti (es toreiz dzīvoju Pumpura ielā, un īpaša priekšstata par to, kur atrodas skanstes 13, man nebija). Pirmdien pēc stundām devos ekspedīcijā. Kamēr tur visā tajā kompleksā atradu pareizās durvis, pareizo stāvu pagāja zināms laiks, bet nu viss kārtībā. Kaupers izrādījās tāds ļoti kustīgs, runīgs un pozitīvs cilvēks (vienīgā reize, kad man ar viņu bijis personīgs kontakts). Bet nu meklēja, meklēja viņš to disku daudz un dikti pa visiem plauktiem un atvilktnēm, bet tā arī neatrada. (Renār, ja kādreiz šito lasi - pats piedzīvojums toreiz jau bija balva, hehe). Ļoti pārdzīvoja. Piedāvāja, vai negribu tēju. Piedāvāja aizvest mājās. Es tā kautrīgi no visa atteicos un manījos lēnām uz durvju pusi.

Sekretāre iedeva vizītkarti, un teica, lai sazinos par to disku. Nu, lūk, sakarā ar to vizītkarti (kuru nupat atvilktni kārtojot atradu) šito visu arī atcerējos. Pēc pāris dienām uzrakstīju viņai e-pastu. Vārds viņai bija Inga Vārna, un vēstulē es viņu uzrunāju kā Vārnas kundzi. To atbildi precīzi neatceros, bet bija kaut kas apmēram tipa: "Nu, kāpēc mani tā vajadzēja nosaukt?". Baigi nokaunējos, nezināju pat ko atbildēt. Nobijos un neatbildēju. Tā arī to disku nedabūju :) (Inga, ja gadījumā kādreiz lasi - lūdzu piedod.)

Bet īstenībā baigi labā ideja raidījumam.