***
« previous entry | next entry »
15.. Aug. 2014 | 01:36 pm
Par atpūtu būtu vel jāpadomā. Esmu vaicājis jau samērā daudz ļaudīm, ko tiem nozīmēt atpūta. Vairums atbilžu tiecās teikt, ka tas ir brīdis, kad brīvi vari darīt ko vēlies un prāts no tā uzlādējās. Ja es daru to pašu, tad es vēl vairāk nogurstu, jo tā prāta uzlādēšanās daļa īsti neizdodas. Mana apkārtējā vide ir pārāk apzināta, es neesmu vairs pārsteigts par itin neko, ja nu vienīgi cilvēku idiotismu, kas nebeidz mani pārsteigt, taču tas, protams, mani neuzlādē. Jā, es jūtos priecīgāks lūkojoties uz idiotu baru, kas ar saviem viltotajiem, nopirktajiem tēliem un uzvestajām izdarībām cenšas tikt līdz pārošanās aktam. Šķietami, tas tik bieži nenotiek. Bet galu, galā ļaudis tiek līdz šim mērķim un tad uzsmēķē, lai atkal sajustos kaut cik normāli, jo šīs izdarības ir viņus sastresojušas. Un tad nāk nākamā diena, kad rituāls tiek turpināts. Varbūt man vajadzētu tieši to, vienkārši papisties apkārt. Diez vai, ja neskaita to, ka pastāv varbūtība, ka no rīta raudot par nodarīto idiotismu, es izraudātu arī citas sakrājušās sāpes. Bet labāk tā nedarīt. Man gribās dzīves biedru, kādu kas mani saprastu, kādu, kuru mans prāts neatvairāmi un neskaitāmas reizes gribētu izpist. Bļeģ. Vai man to tiešām gribas?