true true true
Vienīgi ticot lietu pastāvīgumam, mēs atņemam iespēju mācīties no pārmaiņām. Atņemot sev šo iespēju, mēs noslēdzamies un sākam pieķerties. Pieķeršanās ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Tā kā nepastāvīgums mūsos vieš nemieru, mēs izmisīgi pieķeramies lietām par spīti tam, ka viss mainās. Mēs baidāmies tās atlaist, būtībā vispār baidāmies dzīvot, jo iemācīties dzīvot nozīmē iemācīties atlaist. Un tā ir lielākā traģēdija un ironija mūsu centienos turēties pie lietām: tas ne vien nav iespējams, bet mums sagādā tieši tās ciešanas, no kurām cenšamies izbēgt.Kad pieķeramies lietām, mūsu nodomi, iespējams, nav slikti, un arī ar mūsu vēlmi būt laimīgākiem viss ir kārtībā, taču tas, ko cenšamies noturēt, pēc būtības ir netverams