body and soul.

es varētu iestāties biedrībā AH
anonīmie histēriķi
diez ko anonīmi gan man nesanāk, ja bļauju pa visu māju/ielu
jo tuvāki cilvēki, jo vairāk man savs piķis jālej viņiem virsū. un nez kāpēc man vienmēr patīk domāt, ka esmu cietēja
mūžīgā mēnešreize staigājošā

lai gan visā visumā šodien laukos bija jauki. old school riteņi, kas knapi kust, superjauks karjers meža vidū. tikai mēs un kaut kur arī čūskas. milzīgi tauriņi, kādus redzēju pirmo reizi dzīvē, kā āfrikā. es biju redzējusi tikai baltos, dzeltenos un tos brūnos. bet te bija fantatiskas krāsas, formas un raksti. es tiešām jutos kā eksotiskā vietā, kad ceļa priekšā veseliem bariem cēlās neaprakstāmi krāšņi tauriņi. siena laiks un ogas
vienu dienu mazliet var, bet rīt es gribu nopirkt superlielu arbūzu, iet aiz mājas, izsliet kājas un ēst, kamēr ausis pilnas
jo man beidzot ir vasara! jūlija vidū


un vēl. es uzzināju, cik ļoti cilvēciski ir kaķi. nē, es par to nekad nebiju šaubījusies, bet šodien... mazo runcīti mēs atvedām no laukiem, lai atdotu gādīgās rokās. pa ceļam es jau viņu neprātīgi iemīļoju, mana mīlestība uz kaķumiņiem tikai aug vairumā. mājās sagaidīja mani divi runči. viens šņākdams, otrs tizli ošņādams. mazais runčuks ir prom, bet mans melnais ir neprātīgi apvainojies uz mani. nedodas rokās, šņāc, ka visa māja rīb un bēg, cik tālu vien var. esmu aizvainojusi viena kastrāta jūtas. un man sāp par to sirds