| pēdējā laika stulbākais ieraksts |
[22. Jun 2007|12:36] |
| [ | galvā |
| | prāta vētra - ja tu esi mans prezidents | ] |
es esmu darbā un neko nedaru. es nespēju. tas ir tik garlaicīgi. sēdēju un domāju par daudz ko. par vasaru. un par to vienu vakaru, kas man dziļi iespiedies prātā. kā gan es vispār spēju to aizmirst. tas visticamāk ir tikai dziesmas dēļ, bet tomēr. es tagad atceros to puisi izpūrušiem, mitriem matiem un skaisto smaidu uz lūpām. viņš skrēja ar basām kājām lietū un dziedāja. jau sen biju to aizmirsusi. viņa vēsās rokas, bet siltā sirds. un skaistās acis. bet tas jau man tikai tagad tā liekas. visa kā ir par daudz. mēs esam jauni, mēs esam jauni. ko gan mēs zinam. ko gan es tad zināju. man nevajag visu mūžu. man vajag tikai vienu vakaru, tas ir viss, ko es vēlos. kas bijis, tas bijis, to visu var aizmirst. tajos brīžos tu nedomā sakarīgi, tajos brīžos tu vispār nedomā. un pēc tā es ilgojos. tu esi gatava atdot visu, kas tev ir. nolikt viņam priekšā visu dzīvi un teikt: te nu es esmu un nekam citam nav nozīmes. cik nožēlojami, bet NĒ, ne ar viņu, jo viņš dara tāpat. pasaki tikai: lecam no klints. un es nolekšu, pasakot "ardievas" pārējai pasaulei, jo man ir pohuj. jā, jā nolādēts cilvēks, kas liek man tā justies. dīvaini, ka tagad par to atcerējos. bet tas raisa asaras acīs, jo nozīmē pārāk daudz. tās ir tikai aizraušanās, mirkļa izjūtas, bet ir labi just, ka tu elpo un esi dzīvs. un es nekad neteikšu to, to, cik labi ir. dīvaini, ka tas viss ir aizmirsts un pagaisis, bet es vēljoprojām tavās acīs varu nolasīt visu. tu esi tik atvērts. tas mani tā iedvesmo.
nu ko. taisiet mūziku un tad vienmēr viss būs kārtībā. |
|
|
