Joprojām slima. Negribas pat ne ēst, ne smēķēt, dienasgaisma ir kā sāpīgs pārdzīvojums, un visļaunākais ir tas, ka vakarā vēl jādodas uz darbu.

Es vēl joprojām domāju par bezmērķīgumu. Jā, visus savus mazos, ļoti konkrētos mērķus esmu atmetusi, un tagad palicis tikai viens. Bet, ja tā ir noticis, tad tā tam ir bijis jābūt - mana intuīcija nekad nav mani pievīlusi. Tagad drīz laikam pārvākšos uz Rīgu, un tad vienkārši dzīvošu un skatīšos, kā viss pārmainās ap mani, kā kārtējais vilnis noskalo visu, kas lieks, un atkāpjoties liek paskatīties uz visu pavisam citādu.