Man besī tā čīkstēšana, es to nevaru izturēt... Cenšos no tās norobežoties, bet... Nu kā tā var?

Pirms uzkraujiet kādam savas problēmas un žēlabas par draņķīgo dzīvi, kuru dzīvot neviens jūs nav spiedis, padomājiet, vai tas cilvēks maz vēlas to dzirdēt, vai viņš vēlas jūsos klausīties. Protams, izkratot savu sirdi jums paliks vieglāk, bet vai arī uzklausītājam paliks vieglāk? Iespējams, ka jūsu problēmas viņu satrauks un viņš jutīsies ļoti slikti, apmēram tā kā tgd jūtos es. Iespējams tas viņu sadusmos, tā kā tas sadusmo mani... Man tas besī... Es varu mierīgi uzklausīt savu draudzeņu kreņķus, pat just viņām līdzi, bet tās problēmas es vnk neciešu. Tāpēc nevajag man uzkraut tās un stāstīt to, ko es jau tāpat saprotu... tas mani ļoti sāpina. Lūdzu, vairs ne...

Paradoksāli ir tas, ka pašas neapzinoties meitas izvēlas sev vīrus līdzīgus sviem tēviem un dzīvo tikpat nožēlojamu dzīvi kā viņu mātes, kaut gan dzīves pamatā taču ir jāmācās no vecāku kļūdām, tās nedrīkst atkārtot. Vajag iemācīties ņemt tikai to labāko, bet par slikto teikt tā:" Es nebūšu tāda kā viņa, es nekad nepieļaušu, lai ar mani tā notiek, es esmu stipra, man būs labāka dzīve..." Kāpēc tas nezidodas? Kur zūd tā apņēmība?

Es to vairs nedarīšu. Pēc tam es jūtos vēl sliktāk... daudz sliktāk. Es zinu, ka pie tā esmu vainīga tikai es pati, tā ir tikai mana vaina... Nē, bet ja nu tā nav mana vaina... Kāds cilvēks man reiz teica, ka nevajag domāt, ka tu vienmēr esi pie visa vainīgs, ka tu esi tas sliktais, jo varbūt vainīgi ir citi... Kā tur bija tajā sakāmajā:" Ja tev liekas, ka visa pasaule ir pagriezusi pret tevi muguru, padomā, vai tā nav tava mugura, kas pagriezta pret visu pasauli!" Pie velna, varbūt tava mugura nemaz nav pagriezta, varbūt tās ir pārējās muguras, kas pagrieztas pret tevi...

Sen neesmu satikusi Lieni. I miss spending time with her... man pietrūkst mūsu sarunu, joku, man pietrūkst pat tas, ka viņa dusmojas uz mani par to, ka apgriežu viņas māju ar kājām gaisā... Tagad man viss ar saviem nagiem jādara pašai. Sanāk jau gandrīz tāpat, bet tas tomēr nav tāpat, kā Lienei sanāk... Jo ne jau tie nagi man ir pats svarīgākais, svarīgākais ir tās sarunas un laiks ko mēs pavadām kopā. tas apliecina, ka viņa man kaut mazliet uzticas, ka ir tāds lietas, par kurām viņa var runāt tikai ar mani, ka we are still good friends...
Agnesitu neesmu satikusi vēl senāk. I miss her too! Visi baigi ierakušies darbos. Laimīgie. Lienei vēl arī auto skola, bet tas ir labi. Agnesitai jau arī sen vajadzēja iestāties auto skolā. Baigās būs vēl tā, ka es pirmā dabūšu tiesības. Es jau nu neko negaidīšu...

tas laikam arī viss ko šodien gribēju ieraxtīt... līdz nākamajai reizei.