mākoņi sākumā bija sukinsini, bet vēlāk jau debesis kļuva skaidrākas un zvaigznes varēja redzēt. gulējām uz soliņa un gaidījām, kad kāda nokritīs. (man liekas, lai arī cik krītošās zvaigznes neieraudzītu, tas vienmēr liksies kā brīnums un pārsteigums, un nekad neapniks. tāds maģisks brīdis.)
redzēju divas, kas krita tik lēnām, ka (kā draudzene teica) varētu pat paspēt ievēlēties teikumu :D
vispār jauki tā satikties, parunāties un izsmieties. kā saka (vai tik tas nebija teikts par mīlestību, bet nu pofig) - veca draudzība nerūs(:
vēl arvien salst mugura un baigi nāk miegs.
un tomēr man liekas, ka tas melnais radījums, kas pārskrēja pār parka celiņu no vieniem krūmiem otros, bija suns, nevis lācis/āpsis/bebrs/kaķis/lapsa/varde/ezis xD