~Otrais dublis~

Nevaru neko ieēst. Gadās, ka mani vēl apciemo dienas, kurās valda neizskaidrojams pretīgums. Pret ēdienu, pret laikapstākļiem, pret pienākumiem, pret nākotni. Un tikai par esību. Tepat vien, uz palodzes sēž "dzīvesniecība" [ha, mans jaunizgudrojums], glūn un gaida, kad pasaukšu tuvāk vai atraidīšu. Nezinu, ko lai izvēlas. Viss uz robežas - domas, emocijas, tāds 'klusais ārprāts', kad pakliegt nevar. Nē, es neskumstu, nē, man nav pārlieu bēdīgi, nē, es jūtos mierīga. Tikai tāds ārprātīgs klusums.

Es gaidu, kad nojūgšos. Visu laiku 'uz robežas'. Kad nevari saprast, vai tas uz labu, vai ir kā briesmīga sākums. Tikai ātri jāizmanto radošām izpausmēm.
Pēdējos mēnešus es izguļos, atpūšos, daru patīkamas un interesējošas lietas. Bet tik un tā tas sasodītais nogurums. Nevaru atpūsties, lai ko darītu. Nospiež.

Bet sasmaidīt mani noteikti var.

Ak, jā, mani vēl iepriecina iespēja izdarīt ko PRETĪGU. Ne jau visiem, bet tiem, kas man riebjas (un ne bez iemesla) - noteikti! Tādos brīžos es kļūstu gluži vai azartiskas kaķenes iemiesojums, mīlīgi uzsmaidu un izlaižu nagus.