1. daļa.

Es vēlētos vērst cilvēku uzmanību uz evolūciju. Bet ne visas cilvēci, kā anatomiska vai sociāla kopuma. Es vēlētos vērst uzmanību uz cilvēka smadzeņu evolūciju dzīves laikā. Mēs varam vilkt paralēles starp cilvēka smadzeni un civilizāciju kā tādu. Nešaubos, ka daudzi esat jau to darījuši, bet tomēr - ja nu kādam nav bijis laika:

Bērna pasaules nesaprašana un baidīšanās no spilgtām lietām - alu cilvēku mīti par zibeņiem un varavīksnēm.
Jaunības gadi ir vispiemērotākie informācijas uzņemšanai - Sengrieķijas filozofi, viss varenais "domāšanas" laiks.
Pusaudžu naids, ksenofobija, brutalitāte - viduslaiki ar visu savu inkvizīciju.
Pieauguša cilvēka centieni nostabilizēties ekonomiski - EU, OPEC etc.

Tālāk neturpināšu. Protams, variet mani labot un norādīt uz kļūdām, par ko būšu pateicīgs, jo tikai tā var tikt uz priekšu.

Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri vēl jo projām baidās no zibens un pērkona, kaut arī tiem nekas nedraud. Kaut vai mēs dzīvojam tādā vidē, kur nav indīgu zirnekļu, daudzi no tiem joprojām bīstas. Kaut viņu vecāki un vecvecāki nāk no šīs pašas zemes. Es īsti nezinu, kāda trauma ir cilvēcei radusies no viduslaikiem, bet tā noteikti ir milzīga. Vienkārši ir grūti noteikt pašam savu diagnozi. Mēs ļoti atšķiramies no austrumu, tuvo austrumu, dienvidu u.c. kultūrām. Ir rasisms, nacionālisms un vēl daudzi neskaitāmi naida veidi pret citām kultūrām, jo mēs tos nesaprotam. Esmu pārliecināts, ka Japānas salu iedzīvotājam ir pavisam citāda smadzeņu bērnība, kā mums. Tagad ir notikusi liela veida globalizācija un cilvēku pārceļošana un jaukšanās savā starpā un tas vairs nav tik jūtams. Neskatoties uz to notiek kari starp civilizācijām, kā demokrātijas vai komunisma uzspiešana. Tāpat arī starp cilvēkiem, pat ja viņi ir tikai divi vien. Nav svarīgi, kura ir pareizā doma - svarīgi, kurš ir stiprākais, kurš tiek pasludināts par slimo. Ar to es vēlētos turpināt...