per silentium ad as†ra mille - driskas no nepublicēta bruņinieku romāna, romijai [entries|archive|friends|userinfo]
باب

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

driskas no nepublicēta bruņinieku romāna, romijai [Aug. 6th, 2016|12:42 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
ja Bārbaliņa savas vakardienas pārdomas būtu izlaiduse caur stīmu, viņa šorīt pamostos ja ne kā cibas miļonāre, tad sotaciņš jau nu gan šorīt būtu pieliekamajā. (Uzmanību! Alkohōla lietošana rīta agrumā ieteicama stipri homeōpātiskās dōzās)

steemcom

https://steem.io/SteemWhitePaper.pdf

klau, vai pastāv kāds īsceļa klikšķis, ar kura palīdzību cibā var atritināt visus kolapsētos komentārus uzreiz?

kamēr jūs štukojat atbildi, es te pats uz pusstundu aizdomājos, par barbalas pukstu jeb, nebaidīšos šo vārdu, dvēsles kliedzienu. daudz man tur burtiņu sanāktu, turklāt fiškas čūska aplam līkumota, tālab pašapmierināšos, citējot vien pēdējo frāzi:
– Igauņi arī savās cibās viens otru sauc par velkamistiem?
— Nē, viņiem tur dominē terviseksisti.

(Velkam! Uzvelkam gan! ar plato ǣ)

šonakt cerēju nogulēt vismaz 12 stundas, bet figuški. vecums nāk. pamodos pēc četrām stundām, tikpat saguris kā vakar. toties negaidīti atcerējos divus sapņus. pirmo jau aizmirsu, bet tas arī bija pilnīgi neticams, toties otrajā, pastaigājoties gar kalnu ezeru Norvēģijā, satiku divas sievietes, māti un meitu. vārds pa vārdam, izrādās, ka tas draušalīgi lieliskais medus, ko man nesen draugi iedāvināja, nāk no viņu dravas. izbiru komplimentos. un pamodos.

vakar, šķiet, es paliku stāstu parādā. nav jau diezkas, bet varbūt ka noder. arī runa par vienu tikšanos, lai gan ne pie kalnu ezera. uz šo dziļi azotē iestūķēto atmiņu mani pavedināja http://klab.lv/users/artis/1258618.html

90tā gada martā pēc pirmajiem diviem Norgē pavadītajiem mēnešiem es uz tikpat nedēļām ierados Rīgā, lai palīksmotu ar senajiem cīņu biedriem (mums bija iesauka „džimmīpuikas”, lai gan man ir aizdomas, ka Goris vai Ufō paši šo glaimojošo endonīmu izdomāja) un izzagtu no LU, kur skaitījos stud. iur., archīviem savu persōnīgo lietu ar visu dokumentu oriģināliem, jo biju izlēmis pamest šo viesmīlīgo zemi un skriet nopakaļ laimesputnam Oslō Unī.

pāris dienas krietni nodevuši pa bundžām, trešajā rītā attapos ne tikai bez sniega debesīs, bet arī jumta virs galvas. bijām palikuši divi vien ar brālēnu Krišu no Zvaigznīšu brīža. neraugoties uz to, ka man galvā bija karakula papaha, nejauki sala. kafejnīca Māksla vēl bija ciet, un visa Rīga tērpusies pē es kā pē pelēkā krāsā. nolēmām sasildīties viesnīcas Latvija valūtas bārā, 2. stāvā. mazā tādā trūcīgi izgaismotā bunkurbuduārā.

bārmenis par mūsu vizīti neizskatījās īpaši iepriecināts. ja man reizēm izdevās safokusēt acis, tad tikai tāpēc, ka tās regulējošā muskulatūra vēl joprojām bija izsalusi. toties Krišs aizvien atradās bezrūpīgajā psihōsomātiskās bezfilmas stāvoklī, ko nejaušam vērotājam būtu viegli raksturot kā pipeli. viņa skatiens uzskatāmi demonstrēja elektrōnu mākoņa kvantu dabu, kamēr ķermenis dažpadsmit kvadrātmetros izpildīja palēninātu sv. Vita deju, izpildot sarežģītas figūras ar savām basketbōlista rokām, ko neuzmanīgs skatītājs varētu misinterpretēt kā centienus saglabāt līdzsvaru. uzmanīgas vērotājas lomā šoreiz bija vienīgā kafē apmeklētāja, kaujas krāsās daiļojusies jaunuve. viņas sejā nenotrīsēja ne smildziņa arī, kad brālēns pievirpuļoja pie bāra un sazvērnieciski iečukstēja man ausī pa visu otro stāvu: viņa arī ir tikai par valūtu; tik daudz mums nav.

patinam kādu pusstundu uz priekšu. esmu iegrimis sarunā ar daiļavu, arī Krišiņš otrā visīša vidū ir pierimis un sapņaini svilpo Lambadu. te piepēži ofisjanta seja no vienaldzīgas pirmo reizi pārvēŗšas uz tādu, kas dod šitu. viņš strupi nosauca manu sarunbiedreni vārdā, īsi nosvilpās caur zobiem un asi pameta galvu uz durvju pusi. kad Ļena sapīkusi atcirta: nučō?!, viņš pirmoreiz šai lenča stundā ierunājās tīrā latviešu valodā: ko blenz! Jeļena pavērsās uz izeju un nekavējoties izgāja.

tikām ienāca treji: vecāks kungs un divi skapji. vīrs šķita iegrimis dziļās pārdomās. kamēr štangisti palika stāvam dažus soļus nopakaļ, viņš cienīgi apsēdās uz iesildītā bāra krēsla, pat nepaskatoties uz mums, lai gan Krišu akurāt bija ķērusi smieklu trieka. brālēns jaunpienācējus nebija pamanījis, taču par skādi viņam nebija paskrējusi secen bārmeņa izmestā frāze.

– iedomājies, Janka, – viņš, vēl ķiķī raustoties, raustīja arī mani aiz piedurknes: Ko blenz un fšhjō!, viņš kariķēti atdarināja bārmeņa švelpienu. — hahahaha, ko blenz un fšhjū!!

mani, tīri instinktīvi, uz smiekliem galīgi nenesa. ja pirmīt jau bija tāda dīvaina sajūta, ka līdz ar trijotni istabā ienāk tāds kā iepelējis pagraba drūmums, tad nupat es ar anālo nervu jutu, kā jau tā tumšajā telpā pār mums melnē un blīvējas negaisa mākoņi. molekulārā līmeņa bažas apstiprināja tas, ka viens no skapjiem bija mainījis dislokāciju un demonstratīvi nostājies durvīs, taču visnopietnākās pārmaiņas bija skārušas blakussēdētāja seju. ja pirmiņ viņš atgādināja skumju inteliģentu, tad nupat viņa ģīmi ķēmoja dzedrs ļaunums. kādam bija nodarīts pāri, un mūs gaidīja taisnīgs sods. vīrs pasūtīja dzērienus, arī mums, starp citu, un nesteidzīgi sāka runāt.

viņš bezkaislīgi, labā krievu valodā, stāstīja, kas mūs sagaida īsajā un mokām bagātajā dzīves atlikumā, uzsverot, ka viņš atbrīvos mūsu vecākus no liekām ciešanām, savus bērnus aprokot. man jau sen oliņas bija ierāvušās vēdera dobumā, vienīgi Krišam vēl nebija pielecis, ka runa visā visumā iet tieši par mums, nevis kādiem hipotētiskiem grēciniekiem. lāgiem viņš pat pārtrauca runātāju ar izsaucieniem, kā „ejnuej!”, „nu, nez, vai tā uzreiz vajadzētu?”, taču vienā brīdī nomācošā situācija sasniedza arī viņa apziņu. šis vissvar izklausīties viegli kōmiski, taču zvēru pie zelta āžādas, ka šī objektīvi ir visdraudīgākā aina, kurā man jelkad izkritis tas gods piedalīties.

atrisinājums bija negaidīts, tak neizbēgams. kad pēdējie dzērieni nāca nokopti un situācijas loģika mūs vedināja sekot Koblenca miesassargiem uz pēdējo izbraucienu pie dabas krūts, lai atstātu savas karstās galvas zem ežiņas, Krišs kā tāds Jānis Lūsis pēdējā olimpiskajā mēģinājumā nāca klajā ar jaunu nākotnes redakciju:

– eu, veči, nu beidzam šito! labāk braucam uz Jūrmalu dzintaru meklēt!

šajā muļķības un bezdibena optimisma pilnajā piedāvājumā acīmredzami bija izskanējis kas tāds, kas lika Grigorijam Ivānovičam Kobliņecam sastingt piecēlienā no sēdekļa. viņš pirmo reizi mūs uzlūkoja ar zināmu cilvēcisku interesi, tad atsēdās atpakaļ un ar plaukstas mājienu pasūtīja vēl vienu apli.

– a Dzintarsa, kstaķi, rovna god nazad ubiļi!

viņa sejā vairs nebija no miņas no nesenā iznīcības skatiena. skumjas un rūpju rieva. un čomiskums.

– pamjaņem! viņš ar mums saskandināja. mēs bijām brīvi. vispirms gan mums tika piedāvāts pabraukāties limuzīna tipa automobīlī, ar ledusskapi, šampanieti un meitenēm. Krišiņam šāda attīstība likās ļoti valdzinoša, taču es viņu drīz vien paaicināju laukā it kā uz mazmājiņu un nekavējoties novilku lejup pa trepēm un prom pa Veidenbauma ielu, neraugoties uz viņa čīkstošajiem iebildumiem, ka mēs rīkojamies muļķīgi un vajadzētu tak vismaz atvadīties vai iemest aci tai limō, kas patiešām bija noparkots pie viesnīcas.

pēc dažām dienām, 1. aprīlī es kāpu Ļeņingradas vilcienā, lai atkal mērotu nogriežņus Rīga – Helsinki — Stokholma — Oslō. nākošās dienas vakarā es kojās iepazinos ar savu mīļāko norvēģu draugu, kura sieva man nesen uzdāvināja izcilu medu no savas tantes. bet es jau sāku atkārtoties.
LinkLeave a comment

Comments:
[User Picture]
From:[info]usne
Date:August 6th, 2016 - 01:40 pm
(Link)
Šis ir viens no uzmundrinošākajiem stāstiem kāds dzirdēts:) !
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 02:04 pm
(Link)
paldies! ticība un muļķība var saglābt bināro skatījumu :)
[User Picture]
From:[info]milda
Date:August 6th, 2016 - 01:52 pm
(Link)
Ta jau Tu kopâ ar Šleseru 90. gadu sākumā devies uz Norgi. ;)
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 02:08 pm
(Link)
njā, es tai pavasarī palīdzēju Rihardam Berugam rakstīt iesniegumus Tautas augstskolām un visādiem fondiem, kas atbalstītu latvju censoņu gaitas Ziemeļmeitu zemē. gan jau arī, ka Aināram. iepriekšējais uzvārds man neko neizteica, lai gan miesiski bijām satikušies jau iepriekš. viņš laikam ar visiem pārējiem rudenī atbrauca. tur nekad tā arī nesastapāmies, lai gan dzirdēju, ka kaukādi aizdomīgi frukti Oslō atvēruši LV infō-kantori.
[User Picture]
From:[info]milda
Date:August 6th, 2016 - 03:10 pm
(Link)
Berugs jau bija Latvijā tad? Man jau "patīk" tie ļauži, kuriem tajos gados bija iespējas un naudas, lai braukātu turpu šurpu. Un visi tie naivie stāsti par "nejaušībām". Es tad dzīvoju citā realitātē. Un ja es nebūtu savā jaunības naivumā izstāvējusi ntās stundas Kaupiņas birojā, es varbūt vēl kaut kam ticētu.
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 06:36 pm
(Link)
Jāns Rikards iepriekšējā vasarā gandrīz nejauši Latvijā bija ieklīdis, atpakaļceļā no savas pirmās mīlestības – Gruzijas. ja nemaldos, Ļeņingradā bijis štruntīgs laiks un sanācis braukt caur Rīgu, kur viņš saticies ar Zigmundu Skujiņu, kurš šamo ievedis Rakstnieku savienības apcirkņos. es tolaik vēl dienēju, bet mans draugs un acuraugs RS jauno atdzejotāju seminārā vēstulēs jau man solīja iepazīties ar krutu norvēģi, kurš mēneša laikā lieliski ielauzījies latviešu valodā. Rikards Oslō studēja krievu valodu un politolōģiju, dzīvoja 12 kvadrātu studentu istabiņā, kurā pirmos 8 mēnešus iemitināja arī mani, pārtika no studiju kredīta un šad tad piepelnījās kā gids ar Norvēģu tūristu grupām braucienos uz psrs. Viņš nebija gluži trūcīgs, bet taupīgs gan. Vēl tagad atceros, kad pirmajā rītā pēc atbraukšanas viņam brokastīs pasniedzu pāris rikas maizes ar sieru, šo gandrīz trieka ķēra – es biju nošņāpis tādas normālas 0,75 mm šķēles ar Jarlsbergu, kas viņaprāt bija katastrofāla izšķērdība, tālab nekavējoties iepazīstināja mani ar vietējās paraug siera nazi, kas producēja caurspīdīgu, tak neticamā kārtā koherentu siera zīdpapīru. man tas šķita vnk. nožēlojami, taču to nevar salīdzināt ar šoku, kāds mani gaidīja pēc pāris minūtēm, kad viņš man glāzē ielēja zilgani jēlu un tikpat caurspīdīgu šķīdumu, ko lepni nosauca par pienu. aha, nulkomā vienas promiles piens, bet es novirzos.
vienvārdsakot, Rikarda stāsts man vēl aizvien ir nejaušību virzīts. + tā džeka enerģija, pašaizliedzība un mērķtiecība.
viņam nebija sponsōru, ne finansiālu, nedz idejisku, vismaz es neko tādu ne reizi neesmu novērojis. toties redzēju, cik ļoti viņam riebās pārmērīgā visa-visa koncentrācija Rīgā, galvenokārt izglītības jomā. un tad viņam dzima ideja par reģionālo augstskolu, Valmierā.
Viņš neudzīvoja kā mēs, viņam lielāku baudu sagādāja lietū un sniegā skriet ap Sapņu ezeru, strādāt un redzēt rezultātu. Viņš vienpersōniski ir izdarījis tik nenormāli daudz, ka varu tikai noliekt galvu viņa priekšā. Un piepūst vaigus un stāties pretim jebkuram, kas man par viņu klārētu ko pretēju :)
Tomēr jāņem vērā, ka tā pirktspējas starpība toreiz bija fenomenāla. Es to dabūju izbaudīt pretējā virzienā, viņš – „pareizajā”, tā ka tur nav pamata acumirklīgai konspirācijai.
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 7th, 2016 - 01:04 am
(Link)
0,75 cm, pardon my French
[User Picture]
From:[info]romija
Date:August 6th, 2016 - 02:02 pm
(Link)
Cik negaidīts atrisinājums. Nu tad paceļam kausus par dzintariem! :)
Raksti vēl!
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 02:09 pm
(Link)
:*
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 02:02 pm

postskripta lietā, nealfab-ētiski

(Link)
• Rīgā joprojām nav Veidenbauma ielas, tsk
• Dzintars, kā vakar noskaidroju internetos, visticamāk bija Kromanis, izvadīts no šīs saules ar šāvienu acī 89. gada martā
• Viena no pirmajām Parex filiālēm citadelē bija Koblenz Stabu ielā, kamēr Swdbankai ir filiāle Dzintars Liepājā
• Koblenca īstais vārds droši vien paliks noslēpumā tīts. Ja nebūtu Latō grāmatas par LV miļonāŗiem, kas sākas ar stāstu par Grāfu, kaislīgu Šagāla un visa cita skaistā cienītāju, mums neviens no viņa vārdiem neko neizteiktu
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 02:15 pm

Re: postskripta lietā, nealfab-ētiski

(Link)
From:[info]ernuerna
Date:August 6th, 2016 - 04:02 pm
(Link)
Nu, brālīt! Tu esi stāstnieks! Dzintara krāsas dzēriena malks par Tavu talantu un veselību! :)
Un par dDzintariem! Et lux perpetua
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 07:14 pm
(Link)
:) ἤλεκτρον, mon amūr!
[User Picture]
From:[info]barbala
Date:August 6th, 2016 - 05:15 pm
(Link)
Bruvīgs stāsts. Absolūti burvīgs.
[User Picture]
From:[info]degeneralis
Date:August 6th, 2016 - 05:33 pm
(Link)
+++
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 07:11 pm
(Link)
Hehe, Tevi un vecākus es biju saticis 2 mēnešus iepriekš :)
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 07:10 pm
(Link)
Paldies, mīļum! Tava vakardienas sāpe man bij avots iedvēsmai. Izlasīju vairākkārt un tvēr to, kas starp rindām, ne burtiem. Burti ir piņkerīgi, bet rindas taisnas, un gana luftes starp tām.
[User Picture]
From:[info]barbala
Date:August 6th, 2016 - 11:54 pm
(Link)
bučbuč. bet kā Tu pamanījies 90tajā nonākt tieši Norgē?
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 7th, 2016 - 10:53 am
(Link)
hehe, te varētu būt trīs atbildes – īsā, īstā un vidēji absurdā :)
man jāuzpasējas, ka atkal nepiesolu stāstu un tad izdzēšos.
vispār jau es mildiņai augstāk šo to ieskicēju. vasarā pēc dienesta satikos Rīgā ar norvēģu studentiem, gāju uz viņu rīkotajiem valodas kursiem, ar dažiem dikti sadraudzējos. kad viens vēlā rudenī mani uzaicināja ciemos, dikti smējos. man vēl aizvien likās, ka vienīgās ārzemes, uz kurām dzīves laikā tikšu, varētu būt Polija vai Bulgārija un arī tad tikai kā, teiksim, sporta ārsts, kas bija disciplīna, ko biju uzsācis študēt. janvārī tomēr saņēmu ārzemju pasi un vīzu uz 2 nedēļām. bet paliku uz 9 gadiem. un galu galā atgriezos tikai Vonnegūtiskas sagadīšanās pēc.
par ko aizvien dikti priecājos, starp citu.
[User Picture]
From:[info]barbala
Date:August 7th, 2016 - 11:28 am
(Link)
Oi, jaudīgi. Stāsti vēl, kad sanāk. Beruga daiļajā Grand Hotel Ushba esi bijis?
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 7th, 2016 - 11:37 am
(Link)
Neesmu. Iedomājies – es vispār vēl nekad neesmu bijis Gruzijā (Armēnijā vai Azerbaidžānā arī ne, šņuk). Biju uz Rikarda grāmatas prezentāciju LNB un esmu laimīgs grāmatas īpašnieks, bet Ušba, Svānija un Grūzija man vēl tikai priekšā. ek, laimīgais! :)
[User Picture]
From:[info]bozena
Date:August 6th, 2016 - 05:28 pm
(Link)
Labs stāsts! Nepazaudē, kad zina, izdosi grāmatu.:)
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 07:06 pm
(Link)
Man jau sen ir nosaukums, tikai nav pārliecības.
Kā to visu savilkt kopā. Vēl jāpakrāj pieredze ;)
[User Picture]
From:[info]heda
Date:August 6th, 2016 - 05:36 pm
(Link)
Lielisks stāsts :) Stāsta otrajā pusē, pat zinot, ka tu to pavisam dzīvs rakstīji šodien, skudriņa pār muguru noskrēja
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 07:04 pm
(Link)
Man pašam arī dažas pārrāpoja. Tās atmiņas sēž kaulu smadzenēs ;)
[User Picture]
From:[info]blond
Date:August 6th, 2016 - 06:26 pm
(Link)
Izcils tev stāstnieka talants!
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 07:02 pm
(Link)
Oj, nu Tu man liec justies, kā ernuernulei, kad pauls viņai uzliek roku uz pleca! A ko, forša sajūta :) Paldies.
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 6th, 2016 - 07:23 pm
(Link)
es gribēju rakstīt Pauls. Raimonds. ne anonīmus. (o, turpmāk lietošu III deklināciju. un ar komatiem pārlieku nebārstīšos)
From:[info]kashadura
Date:August 6th, 2016 - 09:07 pm
(Link)
Respect! Lielisks stāsts un kā uzrakstīts... Abažeņķī vārtos.
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 7th, 2016 - 11:32 am
(Link)
Vārtos un durvīs :)
paldies, kašadūriņ!
[User Picture]
From:[info]siltavieta
Date:August 6th, 2016 - 10:56 pm
(Link)
burvīgs stāsts :)
From:[info]chaika
Date:August 6th, 2016 - 11:06 pm
(Link)
,:))))
[User Picture]
From:[info]217
Date:August 6th, 2016 - 11:26 pm
(Link)
+++
[User Picture]
From:[info]porkus
Date:August 8th, 2016 - 03:07 am
(Link)
eiropa-eiropa
[User Picture]
From:[info]dooora
Date:August 8th, 2016 - 07:21 am
(Link)