Šis nav mana morāla pagrimuma galējais punkts, lēdij. Ne tuvu. Es zinu, ka rīkojos zemiski attiecībā pret tevi, bet nenovērtē mani par augstu, sakot, ka šīs nu ir beigas. Es varu laisties vēl zemāk. Kā mūžīgā morāles pagrimuma bezdibenī laisties uz leju un neapstāties. Un negaidi tuvākajā laikā atklāsmi no manis vai kādu pēkšņu apgaismību. Tas viss ir garām un šeit gaisma neiespīd. Tā to parasti nevēlas, bet retajiem stariem, kuri apmaldījušies, nav ļauts.

Nē, dārgā, tu nevari būt pie maniem sāniem un palīdzēt piecelties, kamēr es vēl krītu. Un es netaisos izstiept rokas tvērienam, ne tuvu. Ja nu kādreiz mans prāts atsitīsies pret elpas trūkumu, tad būs jau par vēlu. Un es apzinos, ka šis kritiens nedara mani par labāku cilvēku vai izcilu personību. Tas ir vienkārš kritiens uz nekurieni.

Tu nekad nebūsi redzējusi cilvēku, kurš laižas tumšā bezdibenī ar tik platu smaidu.