trāpīgs raksturojums, lai gan vispār jau tas bija skaidrs tāpat
Although I appreciate that many people find Twitter to be valuable, I find it a truly awful way to exchange thoughts and ideas. It creates a mentally stunted world in which the most complicated thought you can think is one sentence long. It’s a cacophony of people shouting their thoughts into the abyss without listening to what anyone else is saying. Logging on gives you a page full of little hand grenades: impossible-to-understand, context-free sentences that take five minutes of research to unravel and which then turn out to be stupid, irrelevant, or pertaining to the television series Battlestar Galactica. I would write an essay describing why Twitter gives me a headache and makes me fear for the future of humanity, but it doesn’t deserve more than 140 characters of explanation, and I’ve already spent 820.

Lai gan es saprotu, ka daudziem cilvēkiem atrast čivināt būt vērtīgs, man ir patiešām šausmīgs veids, lai apmainītos ar domām un idejām. Tas rada garīgi panīkuši pasauli, kurā visvairāk sarežģītas domas varat iedomāties, ir viens teikums garš. Tas kakofonija cilvēku kliegšana viņu domas vērā bezdibenis bez klausoties to, ko kāds cits saka. Mežizstrāde uz dod jums lapas pilns mazu rokas granātu: iespējams-to-saprast, kontekstu bez sodu, kas ņem piecās minūtēs pētniecības izjaukt un kas pēc tam izrādās stulba, nav nozīmes, vai kas attiecas uz televīzijas sērijas Battlestar Galactica. Es gribētu uzrakstīt eseju, kas apraksta, kāpēc čivināt dod man galvassāpes un padara mani bailes par nākotni, cilvēci, bet tas nav pelnījis vairāk par 140 rakstzīmēm skaidrojums, un es esmu jau iztērēti 820.

nu, apmēram kaut kā tā.