Medical Division -

Bļāviens. Kas notiek ar cilvēkiem? Paši sev rada problēmas. Nu ko var ņemties? Viens savāra kaut ko un gruzās...otrs kaut ko padzird un sāk gruzīties.
Ekkk...iespert jums abiem, lai reiz par visām reizēm būtu miers. Tak nē vienalga nebūs. Un taisnība jau ir....tikai paši sev jūs dzīvi bojājat. Kaut gan to jau mēdz darīt visi cilvēki.
Tikai ziniet man sāk apnikt, ka cilvēki raud un viņiem nevar palīdzēt. Un man ir apnicis, ka vienmēr kaut kur kāds noteikti stājas pa vidu tam kas ir vai tam kas varētu būt.
Varbūt, ka nevajadzētu dažiem līst pa vidam tur kur viņi netiek lūgti? Jā zinu, ka šajā jautājumā pati neesmu svēta un tomēr man nepatīk, ka kaut kādu stulbību pēc ir jācieš maniem draugiem...
Jā man atkal ir panesies stulbais noskaņojums. Tikai šoreiz neviss manis pašas dēļ, bet tāpēc, ka es negribu, lai divi labi cilvēki ciestu no kaut kā pie kā ir vainojams kāds trešais. Vai arī ciestu no tā, ka lai cik labi viens otru saprastu viņi vienalga nespēj dažos jautājumos viens otru izprast līdz galam un tad sākas visādas klusēšanas, kuras vairāk izskatās pēc bailīguma atzīsties...
Un tajā pašā laikā uz jautājumu "Ko iesākt" man nav ko atbildēt. Jo pati esmu nonākusi tādā pašā strupceļā. Kaut gan nē. Ne tādā pašā, bet gan šī strupceļa pēdējā trešā stadijā, kurā jau mijas savās tarpā viss...Un greizsirdība ir pats mazākais ļaunums, kurš var būt. Pēc šīs stadijas mēdz sekot tikai naids.
Ja esmu nonākusi līdz tam, tad kā varu dot padomu ko darīt?
Vienīgais ko spēju, tas ir ieteikt ko mēģināt darīt lai nenonāktu līdz manai situācijai. Tas ir vismaz nepieļaut tās pašas kļudas?
Ko teikt, ja cilvēks raud uz pleca un lūdz padomu?
Vai klusēt un atbildēt, ka nezinu? Tas nebūtu pareizi un tas būtu nelietīgi, bet no otras puses man nav tiesību iejaukties, pat, ja man to lūdz. Un atkal 5*5 izrādās esam 25.
Sirds miers atkal kaut kur pazūd. Un vairs nezini ko iesākt. Vienīgais cilvēks, kurš mīl ar patiesu mīlestību ir apsēsts ar šo mīlestību un nespēj saprast, ka tieši ar to panāca, ka viss beidzās. Un tomēr vaino tajā visus citus. Un nevēlas saprast, ka neviens no viņiem nav pie tā vainojams.
Brīžiem man pašai sāk gribēties vainot kādu un brīžiem viņu tajā, ka izjuka viss manā dzīvē un, ka arī man tagad gribas pateikt, ka nevēlos nekad vairs ielaist savā sirdī nekādas jūtas. Vienīgā problēma, ka esmu jau paspējusi ielaist divas. Greizsirdību un naidu. Pie tam tās ir pret cilvēkiem, kuri to nemaz nav pelnījuši.
Tas šķiet esam muļķīgi un stulbi. Un tomēr domas vienalga vēršas pie tā, ka nespēju palīdzēt pati sev, tad kā, lai es spēju palīdzēt kādam citam, lai cik ļoti vēlētos.
Es spēju noskaidrot tikai faktus. Un arī priekš tā man ir vajadzīgs laiks.
Un laiks ir tas kā man nekad nav, jo brīžiem ir nepieciešams rīkoties ātri. Un tad jūt, ka ja neizdarīšu to, ko vajag ātri es to neizdarīšu nekad...

Jāiet izlikt sev kārti...