Asiize

10:34 pm: Nopirku trīspadsmit grāmatas un tā es arī dzīvoju, skanot kaut kādiem pantiem kaut kādās dzīves situācijās ausīs, nepiesaistīta un apjukusi reizēs, kad jāatbild un jāizvēlas. Nespēks un apātija. Un ilūzija par to cilvēku vienīgo, kurš varētu saprast. Bet atkal jāizvēlas - bezgalīgas sarunas ar galīgiem cilvēkiem vai otrādi. Bet "Neverending story" šodien skatīties būtu citādāk. Un "Labirintu" arī gribētos no jauna noskatīties. No vienas puses nepretojos gandrīz nekam, ļauju upei plūst un tādā garā. No otras puses briesmīgi asi reaģēju pret visu - pret mietpilsonismu un pret elitārismu, un tas viss galu galā saslēdzas vienotībā, neprotu jūsmot par māju jūrmalā un arī iekrāt neprotu, bet neprotu arī argumentēti pārmest tiem, kas prot. Neko neprotu, arī dārzeņu sautējumu nekad neesmu gatavojusi. Hmm, grēksūdzes elementi sāk parādīties, laikam jābeidz. Un esmu tik ļoti idealizējusi savu aizbraukšanu, cerot, ka tā tik atrisinās visas problēmas, ka izdosies aizbēgt. Bet varbūt pieteikties armijā. Un šodien es, redzokļu zagle, nospēru kārtējo acu pāri, ievēru diedziņā uz tām pašām krellītēm, kur iepriekšējie karājas, nēsāšu tagad pa pasauli apkārt, jūtot, kā dauzās vēsie baltie acāboli pret maniem siltiem baltiem atslēgas kauliem.