| Jauns hobijs. |
[Aug. 16th, 2008|11:57 pm] |
Draugi, vai jūs bieži nodarbojieties ar kalnu slēpošanu? Dēlis, vienslēpe, ragaviņas, tās mazās, trakās slēpītes vai polietilēna maiss neskaitās, vajag tieši slēpes. Tiem, kuri nodarbojas, ieteiktu iedomāties kalnu, kurš ir tik stāvs, ka uz tāda veicot pagriezienu jūs bez problēmām ar iekšēju roku aizskartu kalna virsmu. [neesmu tāds dižeksperts citu valstu kalnos, Somijā tā noteikti būtu ūbermelna trase] Pēc tam no savas trakās fantāzijas par traki stāvu kalnu aizvāciet sniegu, atstājiet sauli ar dažiem retiem mākonīšiem zilajā debesu jumā un padariet kalnu par trakāko klinšu veidojumu, kādu vien jūsu samaitātā fantāzija var iedomāties. Un pēc tam mēģinat pajautāt sev, vai arī jūs, ko tādu ieraugot, mestos bēgt pa galvu/pa kaklu, ja kāds jums pateiktu, ka tādā nu tagad būs jāuzrāpjas. Ja vien būtu kur bēgt..
Visapkārt, cik vien tālu mans skats sniedzās, mani ieskāva tieši šādi klinšu veidojumi. Visupirms jau pati tikšana līdz viņiem ne mazākajā mērā nebija dēvējama par medusmaizi, tas drīzāk bija sūrs darbs. Es, cilvēks no zemajiem LV līdzenumiem, kur govs mēslu čupa jau ir ievērības cienīga reljefa izmaiņa un liek aizdomāties par kalnu slēpošanas trases izveidi, savu mūžu nebiju iedomājies, ka kalnā var kāpt gandrīz 3 stundas un vēl nebūt galā. Kalniem bija jābūt tādiem, lai 5ās minūtēs varētu žip-žip uzskriet!! VISIEM!! Taču šie, nezināmu iemeslu dēļ tādi nebija. Turklāt, tas, kas jau sākotnēji šķita grūti [kāpiens pa šauru meža taciņu vairāku kilometru garumā, kura nejēdzīgi stāvi vijās augšu], pēcāk kļuva sarežģīti [mežš beidzās, taču sākās zaļa alpu pļava, kurā taciņa, ja vien tas iespējams, kļuva vēl stāvāka, vietām pāraugot apmēram metru augstos, vertikālos kritumos[kāpumos] ] un beigu beigās - baisi [taciņa veda gar šķietami bezgalīgi dziļa bezdibeņa malu, otrā pusē atrodoties vien kalna sienai vai šķidriem, durstīgiem krūmiem. vispārēju sajūsmu viennozīmīgi pastiprināja piemiņas zīme bojā gājušam alpīnistam].
Visa lielā fiška šim piedzīvojumam patiesībā ir baiļu pārvarēšana. Tas nekas, ka es varu nosisties. Tas nekas, ka gadījumā, ja es nenosistos no kritiena, es visticamāk salauztu pietiekami daudz kaulu, mijiedarbībā ar klintsbluķiem, lai kļūtu par invalīdu uz visu mūžu. Un tas nekas, ka VISI, ko vien es šeit augšā esmu redzējis, valkā alpīnistu zābakus, nevis adidas kedas vai skeitšūzus, kā es un miice!!!
Dažus desmitus minūšu vēlāk es daļēji laimīgs ēdu konservētu ananasu kalna galotnē. Netālu man bija uzsliets liels krusts [tiem, kas neuzkāpa??], kuram klāt bija piestiprināta pastkastīte [neapdzīvotā klints smailē ?!? [kā es pēcāk uzzināju, patiesībā tā ir viesu grāmatas glabātuve]]. Mielasts pats par sevi bija jokains, taču lieliski garšoja pēc saulē nošpagotām 3 stundām. Kalni man patika labāk nekā torņi. Tie vismaz nešūpojās. Un vispār es justos pavisam labi,ja trakā miice visu laiku nespriņģotu apkārt pa kalna virsotnes kori, meklēdama izdevīgāku veidu, kā mani iekadrēt. Ar kuru galu viņa domā??
Bottom line - kalnos kāpt ir kolosāli! Kad es būšu liels, es to vien tikai darīšu! |
|
|
