Šeit ir diezgan silti un pelēki un viss ir tāds nomācies. Es dzeru kafiju no rītiem un tad es eju staigāties pa mežu. Viena pati ar mūziku austiņās. Vakardien es sēdēju pie ezera un viens vīrietis piebrauca mašīnā nopeldēties. I mean, bija slapjš sniegs un auksti un es nejutu savas rokas pīpējot kamēr truli skatījos pāri ezeram...bet viņš paņēma ieleca ezerā, papeldēja un aizbrauca mājās.
Man patīk šeit būt, bet man pietrūkst manas angļu mājas un cilvēki. Manī ir kaut kāda neliela identitātes krīze. Īsti nezinu kur es iederos. Bet tam nav īsti nozīmes. Man šķiet es varētu dzīvot jebkur pasaulē un justies tā labi un komfortabli. Man ir dažādas lietas, kas man pietrūkst no dažādām pasaules vietām, bet tas nenozīmē, ka man tur ir jādzīvo. Tā vienkārši ir sajūta. Un ir labi pēc kaut kā ilgoties ik pa laikam. Ir labi aizbraukt kaut kur un atcerēties to sentimentālo sajūtu, kas ik pa laikam uzpeld domās. Un ne vienmēr viss ir tā kā biju iedomājusies. Ilūzijas ir tikai ilūzijas.

Un man aizvien nepatīk Ziemassvētki. Es šos svētkus vienkārši nejūtu. Man tie nešķiet kā svētki, bet kā apgrūtinājums.