Pierro

Jo slimaak...


December 7th, 2008

(no subject) @ 12:16 pm

http://yy.lv/download.php?f=86137 Ziemas nakts tumšums. Vējš pluina matus un iedzen dvēseē ko vairāk, kā smagumu. Kājas smagākas par svinu un galva reibst no savām domām. Velns parāvis. Ne lāsīte viskija un kā lepras pārņemtais lūkojas uz pārējiem. Bailes, ko tie darīs slimo ieraugot. Vēl lielākas bailes, vai slimais tos neaplaidīs. Cilvēku bari. Viens pēc otra iet garām. Acis zaļas, brūnas, baltas.. Zibsnī virsū un ķer aiz miesas. Satrakoti smiekli no ielas otra gala. Dāmu čalošana izklausās draudīgāka par ieroču uzlādēšanu. Man ir jātiek prom. Nekavējoties. Jūtus viedrus izspiežamies uz pieres. Mugura un krūtis jau sen slapjas. Cilvēki mainas uz ielas un vijas straujāk par smiltīm vējā. Vēl mirklis, un tie ieraudzīs, kas es esmu. Nolāpīts sausums mutē un mēle pielipusi pie augslejām. Nesanāk pat augstprātīgi nospļauties. Piespiežos pie sienas un gaidu, kad visi aizies. Tie staigā, nebeidzamā straumē. Un jo vairāk es svīstu, jo ilgāk to acis pieķeras. Viss. Skrien. Skrien uz velna paraušanu. Sirds mēģina nomirt pa ceļam, bet tas vienalga. Skrien. Skrien ko kājas nes prom. Ja ar divām kājām par maz, tad krītot uz rokas balsties. SKRIEN, NOLĀPĪTS! Cilvēku masas nekļūst mazākas, bet tas ir vienalga. Kā aunu baram skrien cauri, par visu cenu ir jātiek prom. Meklē šķērsielu. Meklē pagalmu. Meklē, kur nav acu jūkļi un kur nav neviens, kurš varēs kaut ko padomāt. Acis sen piesvīdušas, neko lāgā nevar pat redzēt. Garām visim, lai arī kas tie būtu. Kluss stūris. Pagalms. Nosvīdusi, karsta niecība pie trepēm mēģina atgūt gaisu. Neviena paša tuvumā. Ir miers. Kamēr pārējie turpina staigāt pa ielu.. Drošība. Šeit neviens neiedomāsies nākt. Aizbēgšana ir izdevusies. Kāpēc ir jātiek tā prom, nezinu. Bet es arī neprasu. Izvelku cigareti, aizdedzinu un gaidu, līdz atkal noskaidrosies acu skatiens.

 

Comments

 

Pierro

Jo slimaak...