superego refleksijas

Un debesis pavērās viņām,
Lai izdzīvotu pilnību!
Kā bērza sulas pavasarī,
Kas tek pašas, nepieradinātas!

Samulsums lielāks par saules aptumsumu
Iestrēga kopā ar vārdiem -
Tik bezpalīdzīgiem, vāriem,
Kopā ar putekļiem nodzeltējušās romāna lapās.

Tu esi mana planēta, zvaigšņu loks,
Kas reiz griezās orbītā ap savu asi!
Neprasi man, kāpēc tā bija jānotiek!
Ieskaities acīs un pasmaidi klusi!

Dzīve nogalina un spiež no jauna -
Sirdsapziņu atdzimušu dzīvot mīlestībai!
Piedzimt grūtāk, kā raustīties nāves agonijā!
Tu esi mans liktens, ne ilūzija!

Un debesis pavērās viņām!
Tik vāji stiprām savā neticībā,
Tik trauslām kā pirmajām sniegpārsliņām!
Es vairs nebaidos stāvēt ikdienai pāri un Tev skatīties acīs!