|
[May. 25th, 2005|10:25 am] |
Aizvakar sēdēju dīķī un tēloju neko. Man noticēja. Notocēja ūdensvistiņa un visi viņas bērni. Noticēja ugunskrupji, vaboles un pat parasti histēriskās zaļās vardes. Viena pat ļāva sev vēderu pakasīt :)
Vakar arī notika varžu dīķu apstāvēšana.
Šodien nevaram pat pamosties pēc šitādiem piedzīvojumiem - divas dienas svaigā gaisā ir par traku!
Bet forši tā - pasist sīku padusē un žvikt uz vardēm!
Nez kas no tā bērna sanāks - mežā un starp zvēriem audzis? :) Droši vien kaut kas tik pat gudrs un visādi citādi perfekts (nu kā es).
A če - mostās! Jāiet pamperi mainīt. |
|
|
Comments: |
Bet bērnam odi nekož! Tas nav godīgi!
laimīgā, tev bērns būs jau mazotnes pie dabas pieradis. Es te vienu dienu nošokējos, kad mans sīkais bērnelis sāka histēriski kliegt, kad viņai muša pie deguna pielidoja! Un nevis kkā cimperlīgi, bet tiešām ar patiesām bailēm no tās mušas!
Vakar arī - mammu, uzvelkam cimdus, man lietus pil uz rokām. Īsta urbānā princese.
Tamdēļ piespriedu trimdu laukos šogad :D lai iet ar vecvecmāmiņu bites stropos ganīt.
Vo pareizi - trimdu vajag! Tam jau lauki un vecvecmāmiņas domātas :) | |