Jau tagad labāk, bet pirms tam katru rītu modos ar sajūtām līdzīgi kā uzpampušam mironim. Un tās ir vienas iesnas, kas padara manu dzīvi no pamošanās brīža līdz kādiem 2-3 par salvetē pūšanas murgu. Ir skaists laiks ārā un vasara jau čukst, bet es kavējos domās: " ka tik neaizmirst salvetes" "ak nē, kur ir manas salvetes" vai "bāc, izskatos traki resna no tā, ka katrā kabatā pa kādam ducim salvešu"

toties fiziska atpūta man ir pa prātam  - ar draudzeni sestdien izbraukājām Mežaparku, skaudām kā trakas par tām biezeņu mājām ar skaistajiem, saules un vieglu priežu ēnu piepildītajiem dārziņiem, sauļojāmies pie Ķīšezera, tikai nedaudz manu prieku mazināja fakts, ka man līdzi ir tikai viena salvete. Arī svētdien neslinkoju - devos attīrī dārzu un dedzināt priežu zarus...todien gan visvairāk arī jutos kā mironis, droši vien arī izskatījos...bet uz pēcpusdienu jau pārgāja.