''Agri vai vēlu pienāk viens no tiem vakariem, kad jūs sēžat katrs savā istabā, jo neesi varējis savaldīties un esi pateicis daudz ko tāda, ko nemaz neesi domājis. Tu nebaidies par viņas uzticību, tu tici viņai vairāk nekā visam, ko redz tavas acis.

Tu baidies par to, cik spēcīgs esi pats, vai pietiks spēka rītdienai, ja šodien jau esi sācis bārstīt apvainojumus. Tu centies viņai stāstīt, ka patiesībā esi nikns uz sevi, bet pēc visa pateiktā viņa vel ilgi neko negribēs dzirdēt.
Un tad tu saproti, ka mīlestība ir vienīgais brīnums uz ko paļauties.
Psihologu un draugu padomi attiecībās, kas ir tikai tavas, no tevis atlec kā nevērtīgi akmentiņi.
Tu zini, ka šobrīd viņa ir blakus istabā un nevēlas klausīties ,ko tu teiktu, pat ja ierastos ar pasaulē skaistākajiem ziediem un nokristu uz ceļiem viņas priekšā. Jo mīlestība ir neuzpērkama.
Un arī viņas dusmas pāries, ja viņa mīl tik neprātīgi kā tu.

Gaidot viņas piedošanu, viņa tev atgādina saltu princesi stikla zārkā. Sirds raujas no krūtīm laukā zinot, ka viens skūpsts pamodinātu viņu no šī sasaluma. Tacu viņas dumas ir lūgums netuvoties, un tu jau rēķinies ar viņas vēlmēm, kamēr pats svaidies tik apjucis, ka pat izkāpšana no gultas sagādā mocības un liekas, ka izsmeltas pēdējās enerģijas rezerves.

...''