''Tu joprojām priecājies, no rītiem sajūtot to vienīgo īsto siltumu, to vienīgo smaržu, kura tev joprojām liek reibt.
Tu gribi ar viņu runāt miegā un nomodā.
Pēksņi tu spēj izjust prieku, darot to, kas tevi varbūt neinteresē, ja zini, ka tas sagādā prieku viņai. Tu principa pēc lauzies, sakot, ka nevēlies kaut kur doties, jo tev būs garlaicīgi. Bet pēc 5 minūtēm, jau esi aizmirsis un tevi vairs neinteresē gājiena mērķis, jo tu ejot viņai aiz muguras reibsti no viņas tikko izmazgāto matu smaržas. Jūs ejat uz kino, bet tu vairs nedomā, ka ej skatīties filmu, kura tev ir vienaldzīga. Tu ej skatīties uz viņas profilu un šaudīgajām acīm kinozāles pstumsā. Tu neredzi filmu. Tu redzi viņu. Tu jau esi aizmirsis, ka negribēji nekur iet.

Mainoties gadalaikiem un degot tiltiem, nav mazinājies tavs biklums, tiklīdz gribi teikt viņai ko svarīgu, un vienmēr baidies, ka atbilde būs nē.
Viss, kas bijis iepriekš, tev liekas tikai interesants stāsts, taču tu pat to negribi stāstīt, jo tajā ir daudz netīra. Nē, viņa jau saprastu, jo ir gudra. Tu vienkārši nevelies aptraipīt sevi ar pagātnes sīkumiem, tu viņai vēlies būt tīrs, lai arī zini, ka pēc savā mūzā izdzertajiem alus un degvīna spaiņiem esi sačakarējis vielmaiņu un pieņemies svarā. Tev nepatīk, Tev liekas, ka nepatīk arī viņai. Viņa taču ir pelnījusi pašu Apollonu. Tu zini, ka arī neesi no tiem, kas svīdīs svaru zālē, bet drīzāk asiņos uz operācijas galda slimnīcā zinot, ka viņa ir izdarījusi citu izvēli. Un asiņojot nežēlosies, jo atcerēsies pēdejās labākās minūtes savā dzīvē. Un katrai no šīm minūtēm atkal būs viņas seja. ''