diezgan dahuja laimes - kļūme ciklā.

Manu prātu uz priekšu dzen citi cilveki, tik vienkārši tas ir. Man ir nepieciešams, ka kāds mani atbalsta un tas ir iemesls kādēļ vispār kaut ko daru vai kustos, bet problēma ir tāda, ka man ir šī paralēlā vēlme būt vienam, pārak liela vēlme būt vienam, jo man nepatīk prāti, kas tik kutina manas domas, manu prātu. Un tad es mokos savā pratā, jo man nav šīs atzinības no citiem, jo, protams, esmu viens. Diemžēl sabiedriba arī man ir vajadzīga, bet man tā nepatīk.

Tas ir tieši tik pat nepatīkami kā ēšana. Nekad tas nav paticis - gremot kādas sastāvdaļas, lai es es varetu izdzīvot. Tas taču ir tik garlaicīgi - žļem, žļem gkhgk.

Es gribētu sevi tagad iedomaties uz kāda goda pjedestāla un nepateikt nevienam "paldies" par atbalstu.

"Paldies par uzmanību!"