Es noņēmu gredzenu un mana roka sajutās maza. Turēt savo roku, tas ir savādāk, kā varētu litkies. Esmu, laikam, dzīvs.

Es viņu tagad ienīdīšu. Nezinu gan, cik ilgi. Bet kādu laiciņu ienīdīšu. Tad sapratīšu, ka nav nemaz tik traki un nomierināšos.
Starp citu, varbūt viņš to teica par mani?

Man ausīs dzied galvas, tās lūdz par mani. Tās lūdz, lai es atgriežos pie tām ātrāk. Ej prom no manis, vai es iešu pie tevis.

Lasu rakstus par demoniem. Bet nekāda īsti laba materiāla. Es gribu spēkoties ar kādu demonu, kas neesmu es. Es zaudēšu, un zinu to. Jo es neesmu ne valdījis kādus īpašus spēkus, ne atvēris sev kādas sasodītas čakras. Bet es vēlos cīkstēties ar demonu. Ja uzvarēšu, būšu spēcīgāks kļuvis. Ja zaudēšu... Būšu zaudējis un viss. Nāve ir nenozīmīga.

Uzcienā ar demonu, kas spēj aizraukt un pret kuru ir jātriecas. Sailgojos peec nephrite.. Nephirite... Piedod, aizmirsu, kā tu sevi virtuāli dēvē.

***Teica Mr.Haids un sasmējās.***

Starp dziesmām dzirdēju asu spļāvienu. Tas iecirtās un palika sirdī. Viņš vienkārši pīpēja, bet es dzirdu to savādāk.