| |
[Dec. 6th, 2025|04:10 pm] |
"es tikai uz mazu mirklīti sasildīties" pārvēršas par nogulētu šodienas lietu un obligāto pastaigu, kamēr gaišs. reti kad tā. parasti pamostoties pēc dienas miega ir vates sajūta galvā, kas pāriet, kad iedzeru kafiju. pēc tam jūtos ļoti labi.
piektdien biju priecīga. biju uz dažām grāmatnīcām palūkot, vai neatradīsies kaut kas tētim z-sv uzdāvināms. pat rokās neko negribas paņemt. zini. es zinu, ka Tu zini.
tagad pie operas tumsai iestājoties gaismiņu un atspīdumu sasaukšanās, bet vasaras izskaņā tur uz soliņa apmetoties pārsteigts uz mani paskatījies un pajautāji, kā es tā varot. patiešām. kā es tā varu? naktis negulēt, locīt savu sirdi arvien mazāku un mazāku. todien es laikam tikai pasmaidu, paraustu plecus. es pat varbūt īsti nesaprotu, ko Tu ar to domā.
bet tagad es zinu. runa ir par mani pašu. runa ir par to, ka Tevis šajā stāstā nemaz nav. Tu izraksties laukā no manis kā sapnis izvējo no nakts. es vienkārši nevaru nekā citādi. tas ir vienīgais, kas man padodas. un vēl es neslikti adu. man bail salaist kaut ko dēlī, tāpēc es čunčinos uz priekšu savā gliemeža tempā. bet Tev jāpiekrīt - kad runa ir par ilgošanos un adīšanu, es nemaz neesmu tik ļoti zemē metama. |
|
|
