Kurvjzieža kontemplācijas

krii

15.2.11 22:03

Reizumis pie manis un manī atnāk kādas teju ne bezgalīgas iecietības brīži. Ārkārtīgi viegla un labvēlības pārpilna sajūta, kas ļauj ar naivu maigumu vērot kaut vai garāmgājējus uz ielas un būt atsvešināti līdzjūtīgai visām viņu cilvēciskajām kaislībām un vājībām. Tā, it kā es jau būtu mirusi. Vai vismaz prātu izdzīvojusi večiņa laimīga smaida peļķītēm acu vietā.
Atnāk un pāriet, protams, neesmu jau nekāds jaukumiņš, kā zināms.
Tas, ka pāriet - vai tas aiz tam, ko kristieši sauc par iedzimto grēku? Man aizdomas, ka uz to pusi.

• 1 raksta
• ir doma

• _maardza_

  15.2.11 23:28

  O, mani pa laikam apciemo līdzgas izjūtas. Un tajos brīžos nepārspīlējot gribas visādi citādi pat nepatīkamākos un atšķirīgos sabiedrības kadrus kā mazus bērnus apkamt, nomierināt, iepriecināt un ar tādu smagsvara viedumu pieskarties un apmīļot. Par laimi, pietiek veselā saprāta nemesties katram pretimnācējam ap kaklu, jo skaidri zināms, ka sekas var arī nebūt patīkamas, maigi izsakoties, bet iekšā tās izjūtas ir. Līdzīgi kā sen dzīves līkločus izstaigājušai un visu jaunības dullumu pazaudējušai sieviņai.
  Tas, ka pāriet - vienkārši dabiska vajadzība - nevari taču caurām dienām tikai kontemplēt, tā kā esi dzīvs, jāgādā par ķermeni. Tas pieprasa savu.

  • Atbildēt