rīta nebūtiskās piezīmes.
Nav tik traki ar tiem krieviem. Viņus vienkārši vajag iebāzt latviešu kolektīvā - uuuun viss notiek. Tie man tādi mazie, personīgie čellendži/prieciņi - panākt, ka nevis izliekas vai simulē, ka ņepoņemaju, bet palēnam, vārdiņu pēc vārdiņa sāk teikt 'labrīt', 'uz redzēšanos' un tamlīdzīgi, citādi diezgan nožēlojami šķiet, ka 40-gadīga tante absolūti neko nesaprot latviski. Nu, nav taču tā valoda ne grūta, ne sarežģīta, tikai vide tāda, ka absurdā kārtā tīri labi var izdzīvot bez...
Mazliet taču tomēr ar lepnumu pret savu kultūru, nu!
Mazliet taču tomēr ar lepnumu pret savu kultūru, nu!
Es tāpēc krieviski nerunāju vispār. Esmu gatavs uzklausīt un principā visu saprotu, bet atbildu tikai latviski. Un nevienam gabals nav nokritis, neko īpaši zaudējis arī neesmu.
Mums kantorī tā proporcija gandrīz 50/50, bet nu viss okei, latviski visi runā un saprot. Savā starpā šie tur runā krieviski, bet mazās porcijās tas īpaši netraucē.
Un iekš sava kolektīva šo gadu laikā esmu novērojis, ka vide vienmēr bijusi latviska un diezgan autonoma, un, ja tur iemet kādu krieviski runājošo, viņš ļoooti ātri sāk runāt latviski. :D Nu, un tad tas arī rada čellendžu - cik ātri izdosies nākamo pieņemto piespiest sākt runāt valsts valodā. >:)