sapņojam

ieraksts:

Sapnī man bija darbs (pat miedziņš par mani ņirgājas, lol), strādāju pie tādas lielas pults, kas kontrolē nevis skaņu, bet vilcienu satiksmi. Pa logu bija redzamas arī mazliet zālē ieaugušas sliedes, uz kurām stāvēja maza, futūristiska lokomotīvīte. Tad mani aicināja kaut kādā puspagrabā kaut ko "palīdzēt aiznest" - tad es sapratu, ka lielākā daļa mana darba būs saistīta nevis ar tiešo uzdevumu, bet miljonu debilu un sarežģītu sīkumu, kas ir ārpus darba pienākumiem, piemēram, man bija jāaiznes plastmasas kanna ar ūdeni, tikai šī kanna bija cilvēka augumā un pavisam nekustināma.
Pēc tam pēkšņi bija jābēg no kaut kāda senlaiku cietokšņa kaut kur mežos, kādā kara plosītā valstī, kas atgādina to Eiropas daļu, ko vēl pavisam nemaz neesmu izpētījis (Rumānija, utt.). Es un kāds biedrs, ko es neatceros, ģērbušies melnos mēteļos, zābakos, kārtīgās vestēs, kā tādi 19.gs. Londonas biznesmeņi, līdām pa rudenīgi mitru pļavu ar nodzeltējušu zāli. Lauku sadalīja daudzi mazi, ar ūdeni pilni grāvīši. Aiz katra grāvīša zāle bija saķepusi tādā kā kaudzē, kas bija ļoti plāna un atgādināja pār plikpaurības pazīmēm saķemmētus matus. Šādā plānā patvērumā mēs slēpāmies no mazām lidmašīnītēm, kas virpuļoja gaisā.
Pēc daudziem grāvīšiem un patvērumiem, nonācām lauku mājās, kur dzīvoja vietējā ģimene, kas sarunājās kādā pusslāviskā valodā, bet mēs sapratāmies. Ģimenes vecakā sieviete, kurai bija apzīmējums tajā viņu valodā - "virsmāte", rādīja pannu, uz kuras uzklāj cepamo papīru, kas bija nokasīts no atlupušas galda virsmas.
Tad ienāca viņu pusaugu dēli, no kuriem viens bija ģērbies armijas maskēšanās tērpā, viņa galva bija skūta un seja saskrāpēta, un viņš ar savu brāli skrēja cauri virtuvei ar mazām lidmašīnītēm rokās. Īsti neizveidojot acu kontaktu un nekā sevi nenododot, viņš aizskrēja tālāk. Mēs ar nezināmo biedru sapratām, ka viņš bija viens no mūsu sagūstītājiem tajā cietoksnī.