domāju, ka saprotu, taču es tikai domāju .pilnīga, totāla neapmierinātība ar padarīto, viss ne tā. un tā jau vairākus mēnešus, jebkas, kam pieķeros, man nešķiet perfekts, безталантщина, shodien darbnīcā satiku d. vinsh teica- "cik tev skaisti sanāk, kādas krāsas" un ilgi skatījās, klausījās kā es taisnojos pati sev,, vinš ir tik labs cilveks, kad es biju maza jaunā gada eglītē viņš bija salavecis un es čukstēju viņam vēlēšanos uz auss, ko gan es būtu varējusi palūgt? tagad palūgt vismaz sev, -sirds, mana aritmiskā un sentimentālā,ko gan turi tu savā azotē manai nākamajai desmitgadei? ir tachu skaidrs, un to nu nav vēts slēpt, kad viss ir labi, man paliek garlaicīgi. taču tagad nav labi, bet nav arii jautri. un vispār, kā tas nākas, ka jebkurš ilgs sentiments uztetovējas uz sejas neprasot atļauju, un pretīmnākošais lasa sejā, ka man vienalga, visa šis ieilgusī pazušana atčukstot mierina- ,kas ne reizi nepazudis, nespēs ne reizi tapt atrasts//Mūzika: kings of convenience - homesick |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
