Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

Šodien nākot no kapiņiem, aizdomājos par to, ka laikam man tā dzimšanas diena tomēr tādā zīmīgā datumā, ne jau tāpēc, ka Vecgada diena vai ka, bet tāpēc, ka es varu atskatīties uz pagājušo gadu, uz izdarītajiem darbiem, nedarbiem, un arī man pašai gads klāt. Tā jokaini, mainās gads visiem, mainās gads arī arī man.
Un, ja tā padomā, tad savā patstāvības laikā, kas man laikam sākās, kad iestājos augstkolā, esmu paspēji izdarīt tik fucking daudz. Jesus, cik darbos neesmu strādājusi ( kas, protams, nav laikam labākais ), cik dauudz dzīves vietās esmu dzīvojusi, kā rēķināju un dzīvoju bez naudas, kur nu vēl skola, skolas darbi un ne tas vien, protams, aaaaa, visa ir bijis tik daudz. Esmu ieguvusi tādu dzīves pieredzi, ko citiem mana vecumā vēl neizdodas sasniegt. Un dažreiz man liekas jokaini, ka sanāk parunāties ar kādu, kas laimīgi vēl dzīvo, un neko tādu dzīvē nav redzējuši, jo viņiem viss ir bijis pieejams. Es tiešām varu apgalvot, ka augstkolas laiks ir tāds pārmaiņu un dzīves meklējumu laiks. Paskat, cik daudzi man apkārt ir jau "saražojuši" bērnus, apprecējušies utt. Nezinu vai vecums tāds, ka tajos četros gados viss griežas kājām gaisā, vai kā, bet nu tā ir.
Tad nu arī ir pienācis man laiks, kad dzimšanas dienā man ir jāizvērtē iepriekšējais gads. Un tā gadu no gada. Censties sevi "uzpucēt" un mācīties dzīvot.