sapņojam

ieraksts:
Sapnī biju bērnībā un iepirkos ar ģimeni kaut kādā lielveikalā, apģērbu nodaļā. Uzvelku brūnas velveta bikses, kas man ir krietni par garu un māte saka, ka šīs zilās bikses ir par garu. Esmu neizpratnē - bikses taču ir brūnas! Kamēr to skaidroju, bikses maina krāsu uz zaļām. Cītīgi domāju par to, ka bikses bija brūnas un tām ir tādām jābūt, un tās arī kļūst brūnas. Mana māte joprojām uzstāj, ka bikses ir zilas. Es atbildu, ka "realitāte nav taisnvirziena". Pēc tam domāju, ko tas vispār nozīmē, ko es pateicu. Bet tā bikšu krāsas maiņa un tas, ka es to varēju mainīt, lika tajā brīdī domāt par to, ka tas, ko es redzu un jūtu ir tikai virskārta un tas, kā mēs to redzam, nenozīmē, ka tā tieši tāda un nemainīga arī ir.

Otrs sapnis, aizvakar. Sapnī bija liels zarkukainis ar mantodea (mantis)("tā zaļā dievlūdzēja"?)kukaiņa galvu. Kukainim bija mierīgs un labsirdīgs skatiens, tādas kā skumjas acis. Kukainis ēda ogas (baigās aizdomas, ka vīnogas...) un baroja mani ar tām, liekot ogas man mutē. Vēlāk kukainis bija apķēries man ap roku ar visām kājām un žņaudza aizvien ciešāk, kožot manā rokā. Žņaudzošā sajūta sapnī bija ļoti jūtama un nepatīkama, man nācās kukainim griezt nost kājas ar nazi, lai tiktu no tā vaļā. Griezu kukaini un man bija ļoti žēl, jo kukainis taču bija tik labsirdīgs.