es pazūdu, pieviļu, piediršu, sameloju, ka saslimstu, bet tad, kad atkal uzrodos, mani uzņem un pieņem ar prieku. es ļoti labi māku melot.

vai arī nespēju izrauties no pusaudža sindromiem par apvainošanos un "es vairāk ar tevi nerunāšu". varbūt man nepielec, ka viss īstenībā notiek savādāk. tā - ar lielāku vieglumu un... jā, nopietnību. visi apsver un kalkulē, izrēķina, vai var atļauties tam pateikt, ka tas ir cūka, un tai pateikt, ka viņa tiešām ir duma. un vai vispār tas ir vajadzīgs.

tādā gadījumā, maniem meliem netic, bet izturas pret mani ar tādu kā mīļumu. jā, pret to seju, ko rādu.

ar otru seju es drāžos pa labi un pa kreisi, esmu pieradis pie daudziem partneriem, kā tāda aptrakusi siāmas kaķene, kurai nav un nav gana. es, tāpat kā kaķene, izdomāšu visādas viltības, lai tik tiktu pie runčiem. ja runči atsaucas. un ir manā gaumē.

daudz viņi daudzina, cik es kāds tur. bet tad, kad tiešām vajag, tad nevar nevienu dabūt. un jo dienas, jo aptrakušāks es kļūstu. rakstu uz iepazīšanās sludinājumiem un pats lieku sludinājumus. daudz jau atraksta, bet visi loši. un tad nepacietība ņem virsroku, un es kļūstu neiecietīgs, mēģinu visu nokārtot pārāk tieši, tā aizbaidīdams vēl palikušās iespējas.

iespējas, jā. iespējams, es varu iespēt būt citādāks. problēma ir iekš tā, ka vajag.