Dārza balle,jebšu-ballīte šaurā draugu lokā ,bija izdevusies.
Nekādi dzerstiņi,tikai viens nulle septiņi viskijs uz četriem un desmit aliņi.
Mēs piestāvot viens otram.
Laikam jau.
Nesaprotu,kā viss tik pēkšņi aizgāja tik tālu un tik nosacīti nopietni.
Veselu gadu mēs varējām pa retam satikties,paballēties,piedzerties un pamīcīties un es vienmēr atkārtoju,ka mēs jau esam tikai draugi,ka manās biksēs tu neielīdīsi un sirdī arīdzan ne.Laikam pie vainas brauciens uz Itāliju šoziem.Sapratu,ka man viņš pietrūkst.Un tā tas viss aizgāja,nemanāmi,klusi,un es nesūdzos.
Pavisam nemaz.