Viņa teica: "Man ļoti patīk nakts pastaigas."
Uz ko viņš atbildēja: "Nāc pie manis, es naktīs neguļu."
Šī saruna klusu turpinājās un ar apslēptu kaisli pievilka šo pāri vienu otram klāt.
"Man patīk, ja naktīs ir mēness, tad var redzēt ceļu."
"Jā, tā ir fantastiska sajūta... Īpaši, ja tad ir negaiss un var staigāt pa peļķēm."
"Kad vien vēlies."
Es neizturēju un iejaucos: "Nu jūs nevarat abi apklust? Vai vismaz taisnību viens otram stāstīt? Protams ir skaisti, ja patīk nakts un lietus, bet jūs abi jau katru nakti sēžat mājās un, ja arī esam ārā, tad vienmēr raujaties telpās vai zem jumta, kolīdz sāk smidzināt. Jūs vienmēr esat smējušies par savādākiem, par tiem, kas kaut vai lietū iet bez lietussarga. Un lūdzu, kurš no jums ir redzējis negaisu naktī, kuru apspīd mēness? Tās lietas parasti kaut kā nesavienojas, jo via nu ir lietusmākoņi, vai nu skaidra nakts. Tas neiet kopā. Bet galvenais ir liriski runāt..."
Viņi abi piecēlās, un aizgāja. Skaļi smējos, jo viņi aizgāja sevi lielīt citur. Nebija svarīgi, ko par tevi domā otrs cilvēks. Svarīgi bija, ka tev patīk pilnmēness skaidras negaisa naktis.