STĀSTIŅI
Reiz dzīvoja kāds nabags vīrs...
Nē, tā sākt nevar, izklausās pēc Skalbes.
Dzīvoja, tātad, un laikam vēl dzīvo, viens vīriņš. Vīrietis. Vīrelis. Tāds vidējos gados un vispār viscauri vidējs – gan augumā vidējs, gan arī prātā, gan citādi. Neuzkrītošs pavisam. Lai neteiktu sūrāk – nemanāms. Strādāja viņš kaut kādā vidējā darba vietā ar visai vidēju algu. Un viņam nebija tā īsti nekādu draugu, ne mājdzīvnieku, nedz arī savas sievietes. Varbūt viņš bija pārāk kautrīgs un pieklājīgs. Un tīrīgs. Vakaros skatījās televīziju, un regulāri piedalījās kādos sava vidējā darba kolektīva svētku pasākumos,- tādos, uz kuriem aicina visus.
Bet kaut kas bija tam vīrietim – proti, savs stāstiņš, ko viņš nēsāja jau gadiem ilgi. Tāds smieklīgs stāstiņš par vienu sievieti un viņas skopo mīļāko. Īsumā tur bija par to, ka vienai sievietei esot bijis ļoti šaurs augšžoklis, un, kad viņa reiz naktī pielavījusies pie sava mīlnieka ledusskapja našķoties ar sieru, viņai nākamā rītā skopulim izdevies iestāstīt, ka cilvēkam tik šaurs žoklis nevarot būt, un redzamās zobu pēdas noteikti piederot žurkai. Tas nu tā. Vispār jau šai stāstā nebija nekā īpaša, svarīgi – kā to izstāsta. Ja izstāsta labi – nu tad varēja būt ļoti smieklīgi, patiešām. Tā vīrelis gadiem nēsāja to stāstu sevī un iztēlojās, kā reiz, kādā saviesīgā pasākumā, kādā ievērības cienīgā saviesīgā pasākumā, katrā ziņā kādas interesantas sievietes klātbūtnē, viņš pēkšņi šo stāstiņu izstāstīs, pievēršot sev visu uzmanību un kļūstot par vakara varoni. Un sajūta bija tāda, ka no tās reizes viņa dzīve vispār varētu beidzot mainīties un kļūt labāka. Vai vismaz citādāka. Gan braucot trolejbusā, gan ejot pa ielu, gan vakaros pirms aizmigšanas vīriņš pie sevis atkārtoja šo stāstu – visdažādākās variācijās, meklējot visasprātīgāko izteiksmes formu, vispiemērotākos vārdus, visatbilstošākās intonācijas. Dažreiz, pošoties uz viesībām, ietērpies brūnā uzvalkā, apsējies izejamo šlipsi, saķemmējis paplānos matus, viņš mēģināja stāstu pie spoguļa, piemeklējot arī atturīgu bet izteiksmīgu žestikulāciju.
Un katru reizi vīram pakrūtē kņudēja satraukums un laimes priekšnojauta – varbūt šovakar. Bet nesanāca. Nebija piemērota brīža, kā parasti. Vai arī bija, bet viņš to palaida garām, nespēja pietiekami ātri saņemties, reaģēt. Citreiz jau pat atvēra muti pirmajiem vārdiem: “Kādam manam paziņam bija paziņa...” – bet nepaspēja, - jo kāds jau iespruka ar kaut ko skaļu un muļķīgu pa vidu, kāds izjauca kompāniju – saukdams pie galda, vai arī intīmajā pīpētāju pulciņā kāds tieši tajā brīdī nospieda cigareti un teica: pietiek pīpēts,- vai arī kāds pagrieza skaļāk mūziku un iebļāvās : dejas!
Un atkal nekā. Bet mājup ejot vīrelis sevi mierināja, ka šī varbūt nemaz nebija tā piemērotākā reize un atbilstošākā kompānija, kurai iztērēt savu stāstiņu. Un naktī, gultā, viņš jau fantazēja par nākamo reizi, kurā viņš beidzot savu stāstiņu izstāstīs, un kā visi smiesies, un kādi dialogi pēc tam risināsies (par mīļākajiem, sievietēm etc.), un cik viņš asprātīgi tajos piedalīsies.
Nu jā.
Un tā gadiem.
Līdz vienai reizei.
Bija atkal tāds darba vietas vakars pie kāda mājās. Un gadījās, ka ap vakara vidu salasījās viens omulīgs bariņš istabas kaktā, ar visai interesantu sievieti centrā. Šim bariņam vīriņš neuzkrītoši piebiedrojās, savā brūnajā uzvalkā, svētku šlipsē, ar glāzi rokā. Viņš brīdi pastāvēja drusku nomaļus, neviens viņu neievēroja. Tad viņš pievirzījās tuvāk. Un vēl tuvāk. Čau, Voldi, - kāds viņam teica. Viņš ievirzījās pašā vidū. Iestājās mirklis mulsa klusuma. Tagad vai nekad, sev teica vīriņš. Un sāka.
-Manam paziņam bija paziņa...
Visi klusēja un uz viņu skatījās.
Tālāk vīriņš neko neatcerējās, pie labākās gribas. Kādiem vārdiem, kādā secībā, nemaz nerunājot par mīmiku un žestiem –viņš savu stāstiņu bija izstāstījis. Viņš atcerējās tikai mirkli, kad tas bija jau izstāstīts, un visi klusēja. Un skatījās uz viņu. Un viņš nedroši iesmējās: he he. Un visi tā pat klusēja. Un tad kāds teica: pagrieziet skaļāk mūziku, dejas!
Lūk tas arī viss.
Stāstiņš bija izstāstīts, un uz visiem laikiem.
Bet šis atkal bija mans stāstiņš.

P.S. Cik žēl, ka nav latviešu prozā tādu vērienīgu un apjomīgu lieldarbu kā tikko latviski iznākušais, no igauņu valodas tulkotais Jāna Krosa romāns “Lidojums uz vietas”.

26.03.02